apkārtējie uztraucas (un grib, lai es arī tā daru) par studēšanu un to, cik vērtīgs tu (es!) būsi darba tirgū pēc tam, kad studijas būsi pabeidzis. bet man šķiet, ka radošajā, mediju, komunikāciju, vienalga - ne eksaktajā - jomā tu esi tik vērtīgs, cik vērtīgu tu sevi pats pasniedz. oriģināls, strādāt gribošs cilvēks savu vietu atradīs.
diemžēl es neko nezinu par darba tirgu, man ir astoņpadsmit, es dzīvoju pie saviem vecākiem un esmu manījusi sevī tieksmi peldēt un domāt pārāk pozitīvi. mana apjausma par to, kā dzīvot un izdzīvot, sniedzas tik tālu, cik tālu man sniegties ļāvuši cilvēki man apkārt.
uzskatu, ka labi apmaksātu darbu radošajā jomā atrast ir grūti.
uzskatu, ka darbu, lai savilktu galus kopā, atrast ir viegli.
uzskatu, ka darbu, lai savilktu galus kopā un atrastu laiku būt radošam, atrast nav neiespējami.
uzskatu, ka studijas nav tikai pakāpiens profesijas meklēšanas kāpnēs, bet gan iespēja iemācīties kaut ko vairāk sev.
uzskatu, ka spēju būt apmierināta ar savu dzīvi arī pārdodot pārtiku Rimi, kamēr vien man paliek laiks dot un radīt.
šajā jautājumā man ļoti palīdz skatīšanās ārā pa logu tādā vēlā vakarā kā šis. Purvciema bloka mājas ar daudzajiem logiem, katrā no tiem cilvēks, kurš atradis savu nākotni - tātad tas nav tik grūti. līdz pat sirmam vecumam ir iespēja kaut ko mainīt, ja vien tevi pie zemes nenotur kāds, par kuru jārūpējas. un vēl kādu laiku man būs jārūpējas tikai par sevi.
kad kļūstu pavisam nobijusies, atkārtoju sev, ka man nav jāapsteidz dzīve - man tikai jāskrien ātrāk par dažiem simtiem vai miljoniem citu cilvēku. tas nav daudz, zinot, ka jau pirms paša starta esmu viņiem priekšā.
piektdiena, janvāris 13
sestdiena, janvāris 7
sestdiena, decembris 17
nebēdājiet, mīlīši
nebēdājiet, mīlīši, ka šī bodīte ir nonīkusi bailēs no pārāk mazas anonimitātes.
ziniet, pienāk tāds brīdis, kad vienam blogam ir pārāk daudz linku visā internetā, un tu attopies pie klaviatūras, iestrēdzis pusvārdā, jo zini, ka negribētu, lai šo vai to izlasītu tas vai šis. pienāk brīdis, kad tu saproti, ka visiem cilvēkiem nevajag zināt tavu ikdienu un to, kādu tēju tu dzer. visiem ne.
tā nu kaut kur interneta plašumos ir atvērusies kāda cita, privāta bodīte ar slēgtiem skatlogiem un ieeju no pagalma puses.
jo man tomēr vajag to vietu, kur stāstīt to visu, ko nevar nevienam rādīt. *smejas*
bet nesatraucieties. arī te kaut kad kaut kas būs.
ziniet, pienāk tāds brīdis, kad vienam blogam ir pārāk daudz linku visā internetā, un tu attopies pie klaviatūras, iestrēdzis pusvārdā, jo zini, ka negribētu, lai šo vai to izlasītu tas vai šis. pienāk brīdis, kad tu saproti, ka visiem cilvēkiem nevajag zināt tavu ikdienu un to, kādu tēju tu dzer. visiem ne.
tā nu kaut kur interneta plašumos ir atvērusies kāda cita, privāta bodīte ar slēgtiem skatlogiem un ieeju no pagalma puses.
jo man tomēr vajag to vietu, kur stāstīt to visu, ko nevar nevienam rādīt. *smejas*
bet nesatraucieties. arī te kaut kad kaut kas būs.
P.S. jā, es esmu ļoti laimīga
otrdiena, novembris 8
change
Somebody once asked could I spare some change for gas
I need to get myself away from this place
I said yep what a concept
I could use a little fuel myself
And we could all use a little change
I need to get myself away from this place
I said yep what a concept
I could use a little fuel myself
And we could all use a little change
piektdiena, novembris 4
rakstīšana un tas sasodītais mēneša izaicinājums
man šķita, ka es nespēšu izdzīvot, katru dienu rakstot, bet tā vien šķiet, ka nespēju izdzīvot, katru dienu nerakstot.
ir palikusi pēdējā pusstunda trešajā NaNoWriMo dienā (ja nezini, kas tas ir, vari izlasīt manu pagājušā gada ierakstu par to) un es līdz šim nebiju uzrakstījusi ne vārdiņu. pavisam godīgi, es šodien pat to neplānoju darīt. visu dienu nebiju pieskārusies datoram, tikai izbaudīju pēdējo ārstes izrakstīto brīvdienu, lasīju un laiskojos.
mani šonakt gaida saklāta gulta un rīt no rīta - pirmā skolas diena divu nedēļu laikā, bet es nevarēju aizvērt acis, neizliekot kaut ko kaut kur ārā. un nē, tualetes apmeklējums nepalīdzēja.
ja runājam par NaNoWriMo, tad Klibais putns mani smagi nomoka - gandrīz esmu beigusi lasīt pagājušajā gadā sarakstīto un nesaprotu, kādā caurumā bija iekritušas manas smadzenes, kad tas viss tapa. acīmredzams, kliedzošs NaNoWriMo drudzis, uz stāsta beigām visi teikumi tiek veidoti lauķu stilā:
"Noguris vīrietis bija. Acīs salta gaisma slēpās, kas biedēja apkārtējos un draugus. No piecstāvu ēkas nolēca kaķis, rozā un pūkains. Šis teikums ir pilnīgs izdomājums tā pat kā visi iepriekšējie, negribu es vērt vaļā dokumentu konkrēto, lai kopētu īstos."
visi. teikumi.
bet to pametot pie malas, es labprāt rakstu visu, kas ienāk prātā - slēpjos pie Anabellas drošā sāna, uzdrukāju vēstules nākotnes sev, iesāku kādu pilnīgi un galīgi nepublicējamu stāstu par meiteni, kura dzīvo tēlu pasaulē, apzinādamās, ka ir tēls, un lamādamās uz viņas stāsta neprasmīgo autori.
pamazām, Klibā putna neveiksmīgajam stāstam piepalīdzot, es saprotu, ka vēl neesmu gatava uzrakstīt grāmatu, bet man gluži labi patiktu vienkārši rakstīt. tāpēc šī gada mērķis ir novembra mēnesī pierakstīt piecdesmit tūkstošus vārdu ar jebko.
neapgalvoju, ka man sanāks - jau patlaban esmu krietni atpalikusi no grafika, bet varu apsolīt, ka centīšos un neļaušu, ka pagājušā gada trakums mani nomāc. es vairs nekad negribu rakstīt tā, kā rakstīju pagājušā gada novembra beigās.
esmu nogurusi no šīs nedēļu ilgās nīkuļošanas mājās par godu ārstes izrakstītajai karantīnai un ar prieku atkal atgriezīšos dzīves skavās - gribu apciemot kādu parku, kādu bāru, kādu draugu un pat kādu klases telpu.
ir palikusi pēdējā pusstunda trešajā NaNoWriMo dienā (ja nezini, kas tas ir, vari izlasīt manu pagājušā gada ierakstu par to) un es līdz šim nebiju uzrakstījusi ne vārdiņu. pavisam godīgi, es šodien pat to neplānoju darīt. visu dienu nebiju pieskārusies datoram, tikai izbaudīju pēdējo ārstes izrakstīto brīvdienu, lasīju un laiskojos.
mani šonakt gaida saklāta gulta un rīt no rīta - pirmā skolas diena divu nedēļu laikā, bet es nevarēju aizvērt acis, neizliekot kaut ko kaut kur ārā. un nē, tualetes apmeklējums nepalīdzēja.
ja runājam par NaNoWriMo, tad Klibais putns mani smagi nomoka - gandrīz esmu beigusi lasīt pagājušajā gadā sarakstīto un nesaprotu, kādā caurumā bija iekritušas manas smadzenes, kad tas viss tapa. acīmredzams, kliedzošs NaNoWriMo drudzis, uz stāsta beigām visi teikumi tiek veidoti lauķu stilā:
"Noguris vīrietis bija. Acīs salta gaisma slēpās, kas biedēja apkārtējos un draugus. No piecstāvu ēkas nolēca kaķis, rozā un pūkains. Šis teikums ir pilnīgs izdomājums tā pat kā visi iepriekšējie, negribu es vērt vaļā dokumentu konkrēto, lai kopētu īstos."
visi. teikumi.
bet to pametot pie malas, es labprāt rakstu visu, kas ienāk prātā - slēpjos pie Anabellas drošā sāna, uzdrukāju vēstules nākotnes sev, iesāku kādu pilnīgi un galīgi nepublicējamu stāstu par meiteni, kura dzīvo tēlu pasaulē, apzinādamās, ka ir tēls, un lamādamās uz viņas stāsta neprasmīgo autori.
pamazām, Klibā putna neveiksmīgajam stāstam piepalīdzot, es saprotu, ka vēl neesmu gatava uzrakstīt grāmatu, bet man gluži labi patiktu vienkārši rakstīt. tāpēc šī gada mērķis ir novembra mēnesī pierakstīt piecdesmit tūkstošus vārdu ar jebko.
neapgalvoju, ka man sanāks - jau patlaban esmu krietni atpalikusi no grafika, bet varu apsolīt, ka centīšos un neļaušu, ka pagājušā gada trakums mani nomāc. es vairs nekad negribu rakstīt tā, kā rakstīju pagājušā gada novembra beigās.
esmu nogurusi no šīs nedēļu ilgās nīkuļošanas mājās par godu ārstes izrakstītajai karantīnai un ar prieku atkal atgriezīšos dzīves skavās - gribu apciemot kādu parku, kādu bāru, kādu draugu un pat kādu klases telpu.
interesanti:
bet tagad saldus sapņus
Abonēt:
Ziņas (Atom)