pelēko rītu apokalipse, pēdējā nepilngadīgā diena

Kamēr es šo rakstu, mans ikdienas autobuss nes mani pretī manai ikdienas skolai. Es kavēju jau deviņas minūtes un droši vien kavēšu vēl. Kavēt ir mana specialitāte.
Un tomēr. Šodien ir svētki. Par spīti nepadarītiem darbiem un apokalipsēm, rīt es svinēšu savus astoņpadsmit gadus šaisaulē, tātad šodien es svinu savu pēdējo nepilngadīgo dienu.

Paiet diena, tāda pati kā citas, tomēr nedaudz, nedaudz... citāda. Ar mazu rītdienas apziņu, kas ik pēc brītiņa mainās. Galu galā, rītdiena arī ir tikai diena. Satraukuma nav.
Un tad pēkšņi, ir tik slikti, ir tik baisi, tik negaidīti - rīt ir LIELA, LIELA diena!

Mainīgi, nemainīgi, ikdienišķi, īpaši paiet diena. Es kūkoju un saceru rakstu te un tekstus "Nepilngadīgā hronikām". Skaļi dziedu Dancing Queen, pie sevis smejos.

"Iesakiet, ko man šonakt pusnaktī izdarīt par godu savai rītdienas jubilejai? Patlaban viss darbības vārdos: dedzināt, saplēst, pateikt..."