Tu ieguldi daudz spēka un enerģijas, lai klusētu, bet pasaule tik un tā iet uz priekšu. Tu runā ar draugiem nerunājot, bet tu negūsti no tā nekādi baudījumu. Tu sarežģī lietas. Tu jūties vainīgs tad, kad aizmirsti klusēt. Tu nevari dziedāt līdzi mīļākajām dziesmām un izteikt savu viedokli.
Es varētu dzejot par klusuma lielo spēku, par veidiem, kā izteikties, par to, kā sajūtas lasa darbos, ne vārdos, bet... nu, laikam jau tā neesmu es. To pierāda vien tas, ka patlaban es atkal veidoju vārdainus teikumus, lai stāstītu, stāstītu, stāstītu...
Bet klusuma veidi gan ir interesanti. Todien es klusēju vārdos vispār. Rīt es klusēšu svešās valodās. Parīt es klusēšu savējā. Pēc tam es klusēšu, kad vajag klusēt. Ne vienmēr vajag aizpildīt klusumu. Ne vienmēr vajag to ievilkt. Es esmu parādā savai māsai latu.
Un man četrus.
AtbildētDzēst