šonakt es miegā smējos

nākotne un tamlīdzīgi

2012-01-13T00:55:00.001+02:00

apkārtējie uztraucas (un grib, lai es arī tā daru) par studēšanu un to, cik vērtīgs tu (es!) būsi darba tirgū pēc tam, kad studijas būsi pabeidzis. bet man šķiet, ka radošajā, mediju, komunikāciju, vienalga - ne eksaktajā - jomā tu esi tik vērtīgs, cik vērtīgu tu sevi pats pasniedz. oriģināls, strādāt gribošs cilvēks savu vietu atradīs.

diemžēl es neko nezinu par darba tirgu, man ir astoņpadsmit, es dzīvoju pie saviem vecākiem un esmu manījusi sevī tieksmi peldēt un domāt pārāk pozitīvi. mana apjausma par to, kā dzīvot un izdzīvot, sniedzas tik tālu, cik tālu man sniegties ļāvuši cilvēki man apkārt.

uzskatu, ka labi apmaksātu darbu radošajā jomā atrast ir grūti.
uzskatu, ka darbu, lai savilktu galus kopā, atrast ir viegli.
uzskatu, ka darbu, lai savilktu galus kopā un atrastu laiku būt radošam, atrast nav neiespējami.
uzskatu, ka studijas nav tikai pakāpiens profesijas meklēšanas kāpnēs, bet gan iespēja iemācīties kaut ko vairāk sev.
uzskatu, ka spēju būt apmierināta ar savu dzīvi arī pārdodot pārtiku Rimi, kamēr vien man paliek laiks dot un radīt.

šajā jautājumā man ļoti palīdz skatīšanās ārā pa logu tādā vēlā vakarā kā šis. Purvciema bloka mājas ar daudzajiem logiem, katrā no tiem cilvēks, kurš atradis savu nākotni - tātad tas nav tik grūti. līdz pat sirmam vecumam ir iespēja kaut ko mainīt, ja vien tevi pie zemes nenotur kāds, par kuru jārūpējas. un vēl kādu laiku man būs jārūpējas tikai par sevi.

kad kļūstu pavisam nobijusies, atkārtoju sev, ka man nav jāapsteidz dzīve - man tikai jāskrien ātrāk par dažiem simtiem vai miljoniem citu cilvēku. tas nav daudz, zinot, ka jau pirms paša starta esmu viņiem priekšā.

laimīgu jauno gadu

2012-01-07T18:08:00.002+02:00

jo kāpēc nē

nebēdājiet, mīlīši

2011-12-17T13:30:00.000+02:00

nebēdājiet, mīlīši, ka šī bodīte ir nonīkusi bailēs no pārāk mazas anonimitātes.

ziniet, pienāk tāds brīdis, kad vienam blogam ir pārāk daudz linku visā internetā, un tu attopies pie klaviatūras, iestrēdzis pusvārdā, jo zini, ka negribētu, lai šo vai to izlasītu tas vai šis. pienāk brīdis, kad tu saproti, ka visiem cilvēkiem nevajag zināt tavu ikdienu un to, kādu tēju tu dzer. visiem ne.

tā nu kaut kur interneta plašumos ir atvērusies kāda cita, privāta bodīte ar slēgtiem skatlogiem un ieeju no pagalma puses.
jo man tomēr vajag to vietu, kur stāstīt to visu, ko nevar nevienam rādīt. *smejas*

bet nesatraucieties. arī te kaut kad kaut kas būs.

P.S. jā, es esmu ļoti laimīga

change

2011-11-08T09:09:00.001+02:00

Somebody once asked could I spare some change for gas
I need to get myself away from this place
I said yep what a concept
I could use a little fuel myself
And we could all use a little change

rakstīšana un tas sasodītais mēneša izaicinājums

2011-11-04T00:12:00.002+02:00

man šķita, ka es nespēšu izdzīvot, katru dienu rakstot, bet tā vien šķiet, ka nespēju izdzīvot, katru dienu nerakstot.

ir palikusi pēdējā pusstunda trešajā NaNoWriMo dienā (ja nezini, kas tas ir, vari izlasīt manu pagājušā gada ierakstu par to) un es līdz šim nebiju uzrakstījusi ne vārdiņu. pavisam godīgi, es šodien pat to neplānoju darīt. visu dienu nebiju pieskārusies datoram, tikai izbaudīju pēdējo ārstes izrakstīto brīvdienu, lasīju un laiskojos.

mani šonakt gaida saklāta gulta un rīt no rīta - pirmā skolas diena divu nedēļu laikā, bet es nevarēju aizvērt acis, neizliekot kaut ko kaut kur ārā. un nē, tualetes apmeklējums nepalīdzēja.

ja runājam par NaNoWriMo, tad Klibais putns mani smagi nomoka - gandrīz esmu beigusi lasīt pagājušajā gadā sarakstīto un nesaprotu, kādā caurumā bija iekritušas manas smadzenes, kad tas viss tapa. acīmredzams, kliedzošs NaNoWriMo drudzis, uz stāsta beigām visi teikumi tiek veidoti lauķu stilā:

"Noguris vīrietis bija. Acīs salta gaisma slēpās, kas biedēja apkārtējos un draugus. No piecstāvu ēkas nolēca kaķis, rozā un pūkains. Šis teikums ir pilnīgs izdomājums tā pat kā visi iepriekšējie, negribu es vērt vaļā dokumentu konkrēto, lai kopētu īstos."
visi. teikumi.

bet to pametot pie malas, es labprāt rakstu visu, kas ienāk prātā - slēpjos pie Anabellas drošā sāna, uzdrukāju vēstules nākotnes sev, iesāku kādu pilnīgi un galīgi nepublicējamu stāstu par meiteni, kura dzīvo tēlu pasaulē, apzinādamās, ka ir tēls, un lamādamās uz viņas stāsta neprasmīgo autori.

pamazām, Klibā putna neveiksmīgajam stāstam piepalīdzot, es saprotu, ka vēl neesmu gatava uzrakstīt grāmatu, bet man gluži labi patiktu vienkārši rakstīt. tāpēc šī gada mērķis ir novembra mēnesī pierakstīt piecdesmit tūkstošus vārdu ar jebko.

neapgalvoju, ka man sanāks - jau patlaban esmu krietni atpalikusi no grafika, bet varu apsolīt, ka centīšos un neļaušu, ka pagājušā gada trakums mani nomāc. es vairs nekad negribu rakstīt tā, kā rakstīju pagājušā gada novembra beigās.

esmu nogurusi no šīs nedēļu ilgās nīkuļošanas mājās par godu ārstes izrakstītajai karantīnai un ar prieku atkal atgriezīšos dzīves skavās - gribu apciemot kādu parku, kādu bāru, kādu draugu un pat kādu klases telpu.

interesanti:

mans pagājušā gada trešā novembra ieraksts par NaNoWriMo

mans NaNoWriMo profils

bet tagad saldus sapņus

gandrīz izdomāts stāsts par garlaicīgu nedēļu

2011-10-11T20:39:00.000+03:00

Pirmdiena. Šodien bija garlaicīga diena. Skolā uz kāpnēm atradu tabletes iepakojumā. Apēdu. Tabletes, ne iepakojumu. Iedevu arī Emilijai. Dabūjām no Līgas citramonu. Pēc stundām aizgājām uz Alu. Nebija Brenguļa. Dzērām Bausku. Saderēju ar Edžu, ka viņa zīmētais attēls paliks uz mana datora ekrāna trīs mēnešus. Plānojām, kā tikt pie antidepresantiem. Gāju mājās. Izdomāju, kā izskatīties pēc hipija. Mizoju kartupeļus. Griezu kartupeļus. Paēdu. Gulēju.

Otrdiena. Garlaicīga diena. Skolā biju hipijs. Izlēju jogurtu somā. Septītklasnieki man rādīja peace zīmi. Neaizgāju uz aptieku. Pēc stundām sēdējām pie Brīvības pieminekļa. Elza spēlēja ukuleli. Dziedājām. Nepazīstams vīrietis pienāca klāt un sāka spēlēt mutes ermoņikas. Kādu laiku muzicējām. Braucu ar sava instruktora BMW. Ciemojos pie Ievas. Dzēru tēju. Gāju mājās. Gulēju.

Trešdiena. Atkal garlaicīgi. Pirms skolas gāju pie Ievas un apsēju viņai ap kājām pastalas. Skolā septītklasnieki mani nosauca par jobano hipsiju. Matemātikā meloju pie tāfeles. Pēc stundām sēdēju Satori. Klausījos, kā diskutē politiķi. Redzēju Ingmāru Līdaku. Aizgāju uz savas klases vecāku sapulci. Ļoti neveikli. Gāju mājās. Paēdu.

Ceturtdiena. Ļoti garlaicīgi. Neko neatceros.

Piektdiena. Ciemojos pie Annas. Gulēju svešu koju svešā gultā. Tumsā pastaigājāmies pa kapiem. Pa zaķi braucu mājās. Gulēju.

Sestdiena. Zaudēju prātu. Kļuvu traka. Izgāju no jēgas. Paliku muļķa prātā. Salauzos. Nojūdzos. Sagāju sviestā. Sagāju konusā. Pagulēju. Neko neatcerējos. Iedomājos, ka varbūt dabūšu antidepresantus. Lasīju. Kārtoju savas mantas. Gulēju.

Svētdiena. Ar velosipēdu aizbraucām uz Zoodārzu. Redzēju žirafes. Gandrīz raudāju aizkustinājuma asaras. Smējos par lemuriem. Iemīlējos lauku sētā. Pabaroju gotiņu. Arī kaziņas. Un aitiņas. Cūkām neko nedevu, gulēja. Paglaudīju mazu zirdziņu. Braucu mājās. Lasīju. Rakstīju. Nevarēju aizmigt. Rakstīju vēl. Aizmigu.

2011-09-26T20:58:00.002+03:00

Šodien atradu caurumu vecā, mīļā zeķē. Žēl.

Nemāku lāpīt.

koks

2011-08-07T23:24:00.001+03:00

Pie manas mājas aug koks. Tas nav nekas neparasts, šis koks, un fakts, ka tas tur aug. Nudien, ir pavisam normāli, ka pie manas mājas aug koks.

Tas ir parasts koks, bērzs, tas līgojas, kad pūš vējš, un glauda mājas sienu ar saviem zariem. Tas ziemā ir balts un vasarā zaļš, šis koks.

Man šķiet, ka es varētu būt tajā iemīlējusies.

Šajā kokā.

ai.

2011-07-17T13:48:00.001+03:00

manas lauku būšanas pēdējā dienā uzspīdēja saule.

es sevi gluži labi izjūtu arī vientulībā un vienmuļībā. garās pastaigās pa lauku ceļiem, tikai ejot un elpojot, es sevi zinu un pazīstu. un tās pastaigas nedaudz dziedē kaut ko, kas aizplīsis ne no kā, it kā es būtu vienu rītu pamodusies ar plaisu sevī un tā lēnām pildītos ar - jā, joprojām - to sasodīto miglu.

ai.

migla

2011-07-17T00:34:00.000+03:00

miglas okeāna vidū mana mazā saliņa - lauku mājiņa. māja, patiesībā - tāda stabila, sena un patīkami vēsa karstās vasaras dienās. tikai žēl, ka miglu neaiztur.

migla kāpj acīs. kāpj acīs, un ausīs, un arī mutē kāpj, kāpj uz pieres un kaut kā iekļūst arī kaut kur pakrūtē, kur tā visu piepilda ar tādu smagu, sāpīgu vati. migla ir nelietīga, grib tevi visu apklāt, lai pats sevi nevari atrast tādā sasodītā miglā.

migla ir dusmīga. vai drīzāk tā ir pašas dusmas? es cenšos elpot un palieku dusmīga uz miglu, gribas sist un trīcēt, gribas noslēpties un karot. tad es sēžu un svaidu rokas pa gaisu un migla izklīst un uz mani skatās miglaini, miglaini cilvēki un dusmojas.

tā es te ar dusmām cīnos.

elpo dziļi, ej tam visam pāri, paturi savu taisnību, bet cieni arī citu. mūziku paklausies. padziedi.
lielajā tīklā par tevi parūpēsies, ne vien sakaitinās.

"Dziediet!" Imants Ziedonis

2011-07-10T04:56:00.001+03:00

Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā. Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit.

Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un dziedāja. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un dziedāja. Viņa sita, un viņš dziedāja; viņa piegura, un viņš dziedāja. Tad viņa nolaida rokas un viņš dziedāja, noglāstīja savus sadauzītos plecus aizgāja dziedādams.

Dziediet pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izdziedāt!) Un, ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!

Dziediet, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izdziedāt? Dziediet pie kapa! Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam. Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas dzied. Redziet, arī naktī ir dziesma. Vai jūs dziedat tikai no rītiem, tās saulainās? Bet dusmu dziesmas un izmisuma dziesmas, un uzbrukuma dziesmas? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma dziesmas? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka dziedat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nedziedat nemaz?

----------------------------------

Šonakt es dziedu līdz pašai rīta ausmai.
Un līdz visām nākamajām.

par pusmēmām dienām

2011-07-04T07:47:00.000+03:00

Atzīstu savu kļūdīšanos. Nav iespējams klusēt, ja vien sevi nenoslēdz no sabiedrības. Nav vērts klusēt.

Tu ieguldi daudz spēka un enerģijas, lai klusētu, bet pasaule tik un tā iet uz priekšu. Tu runā ar draugiem nerunājot, bet tu negūsti no tā nekādi baudījumu. Tu sarežģī lietas. Tu jūties vainīgs tad, kad aizmirsti klusēt. Tu nevari dziedāt līdzi mīļākajām dziesmām un izteikt savu viedokli.

Es varētu dzejot par klusuma lielo spēku, par veidiem, kā izteikties, par to, kā sajūtas lasa darbos, ne vārdos, bet... nu, laikam jau tā neesmu es. To pierāda vien tas, ka patlaban es atkal veidoju vārdainus teikumus, lai stāstītu, stāstītu, stāstītu...

Bet klusuma veidi gan ir interesanti. Todien es klusēju vārdos vispār. Rīt es klusēšu svešās valodās. Parīt es klusēšu savējā. Pēc tam es klusēšu, kad vajag klusēt. Ne vienmēr vajag aizpildīt klusumu. Ne vienmēr vajag to ievilkt. Es esmu parādā savai māsai latu.

true story

2011-07-02T02:39:00.000+03:00

"Graujoši!"es nodomāju, iedomās stumdot lielus ledus klučus pa savu viesistabu.
Fakts, ka ledus ir ūdens cietais agregātstāvoklis, kaut gan tam ir mazāks blīvums nekā ūdenim, patiešām mani satrieca, es biju gatava skaļi smieties katru reizi, kad kāds pieminēja šo cieši sablīvēto ūdens kristāliņu kopumu. Un tam ir sasodīti deviņpadsmit zināmi veidi!

Tā nu es tur stāvēju, savas māsas istabas vidū... pie loga, uzvilkusi plānāko iespējamo kleitu, kas man ļāva izskatīties (ne pietiekoši) piedienīgai, ar saulesbrillēm uz acīm, pustrijos naktī, ar mazā, piemīlīgā astītē saņemtiem matiem un sapratu, ka es esmu sasodīti nojūgusies.

Un tajā ir vainojams karstums, negulētas naktis un HIMYM.

Es īsti nezinu, kurā mirklī tieši es sapratu, ka esmu sajukusi prātā. Varbūt tas bija tad, kad es steberēju uz virtuvi, cerībā ledusskapī atrast (smiekli) ledu, varbūt tad, kad es paklupu aiz tumbām, kas manā mājā stāv uz grīdas, apātiski sāku bērt lamuvārdus, turpinot kustību un nejūtot sāpes. Varbūt tas bija tad, kad es sapratu, ka pavadu ceturto nakti pēc kārtas skatoties kādu kolosālu seriālu, ko es sapratu tāpēc, ka mana draudzene Anglijā ietvītoja, ka viņa dara to pašu, bet VARBŪT ES TO JAU ZINĀJU KOPŠ IESTĀJĀS KARSTAIS PERIODS.

O, nepamatota Caps Lock lietošana.

Jā, labi, es jau kādu laiciņu zināju, ka es esmu nedaudz sajukusi, piemēram tad, kad izlēmu, ka trīs dienas nerunāšu (starp citu, smieklīgs stāsts, pastāstīšu nākamajā ierakstā), vai tad, kad domāju, ka varu piepumpēt riepu.

Vai arī tad, kad sapratu, ka visu rindkopu sākumus manā (šajā) ierakstā es spēju iedomāties angliski, Teda vai Bārnija balsīs. (What was that? I'm sorry, I can't hear you over the sound of how awesome I am.)

Tā nu es pavadu kārtējo vasaras nakti jūkot prātā, domājot kaut ko šādu, nespējot izturēt mana telefona lādēšanas skaņu (mans telefons ir vampīrs, kurš elektrību nevis vienkārši uzņem, bet gan IZSŪC no lādētāja, un tieši tā tas arī skan) un plānojot vēl nelielu daļu no kādas kolosālas, kolosālas vasaras.

HIGH FIVE!

trīs pusmēmas dienas

2011-06-28T15:03:00.000+03:00

pusmēmas, jo es varu rakstīt un smieties, un kliegt, ja tas ir nepieciešams, bet citādi - es nerunāju. tās būs trīs dienas mazas brīvības, maza ierobežojuma un maza sarežģījuma. līdz ar vārdu nogriezšanu ir jādomā par to, kā iziet pasaulē citādāk, kas, savukārt, liek dzīvot citādāk, kas... nu, vienkārši ir interesanta pieredze.

ideja radās pēkšņi, sēžot kafejnīcā pie galda pretī savai draudzenei un klausoties, kā mēmi irst mūsu celtā smilšu pils. ziniet, tā notiek ar draudzībām, vienu dienu tās ir, un tad pēkšņi tās izirst. vienkārši nav ko teikt. bet muļķības, nav jēgas sentimentālām nožēlām, ja smilšu pils ir nojaukta, ir vai nu jāiet prom vai jāceļ jauna.
kaut kas jāmaina.

bet patiesībā tas nemaz nav par to. es nezinu, par ko tas ir, bet turpmākās trīs dienas mani pievaktējiet, kā es klusēšu. piezvaniet man un dzirdiet klusumu klausulē. klausieties tajā, ko cilvēki nepasaka. klausieties skatienos, zīmēs un kustībās.

pagaidām es esmu paklupusi divreiz. ar "ko" un "kas". vēl ir ļoti grūti nedziedāt līdzi dziesmām, kuras tu zini, un neatvadīties, kad to tiešām vēlies. uz manas rokas ir rakstīts "piedod", jo tas ir vārds, kuru es nevaru parādīt, ja negrib skatīties.

tagad es iešu ciemos.

elpot vasaru, ēst vasaru, dzert vasaru

2011-06-11T23:45:00.001+03:00

pārtikt no vienas vienīgas vasaras.

bezatbildīga vidusskolēna vasara, tāda man tā ir. vēl nav jāraizējas par darbu kalniem, ofisa bezgaisu, rēķiniem, to, vai vakarā būs ko ēst, par miega daudzumu vai dāvanu krustmeitai. es esmu pateicīga par savu bezatbildīgo, smieklīgo, jocīgo, snauduļojošo vasaru, pieņemot, ka tāda tā man būs pēdējā.

šī vasara meklējama jancīgā tikšanās reizē ar biedreni-blogeri Zum Zum, zvilnēšanā un atmiņu klades aizpildīšanā. meklējama pastaigās pa Mežaparku un gulēt iešanā tikai sagaidot saullēktu. meklējama manas mīļās Emilijas kolosālajā dzimšanas dienā, ietinusies liedaga naktī, ukuleles skaņu pavadīta.

es īsti nezinu, kā lai jums to pastāsta, jo stāstīt es gribu, bet vārdi negrib rindoties. sajūtas neaizķeras aiz vārdu mestajām cilpiņām, uz neviena paša i šeit nav punktiņu.

bet es mēģināšu vēl. varbūt vēlāk. varbūt drīz.

lai vai kā, es rīt dodos piecu dienu velobraucienā pa Kurzemi, ko ieplānoju jau ziemā. līdzi ņemšu kabatā ieliktu sajūtu detektoru un uz otra velosipēda uzstutētu neseno jubilāri - Emiliju. droši vien mums līdzi varēs sekot manā čiepstētājā, droši vien mēs jau rītvakar nolādēsim viena otru par šīs idejas realizēšanu, droši vien būs šausmīgi kolosāli forši.

vai vismaz vērtīgi.

es tad nu došos kravāt mugursomu, paskatīties šīs vasaras kolosāluma statistiku tai veidotajā ekselī, elpot pēclietus gaisu un izdomāt labāku veidu, kā pierakstīt šīs savas sajūtu muļķības.

P.S. ja nu (vēl) kāds nesaprata, iepriekšējais ieraksts ir rakstīts binārajā kodā. tas ir dzejolis angliski, tāda maza muļķība. ieraksta apakšā ir links uz mājaslapu, kas dzejoli iztulkos.

2011-06-02T00:46:00.002+03:00

01010100 01101000 01100101 00100000 01110011 01100001 01100100 01101110 01100101 01110011 01110011 00100000 01101111 01100110 00100000 01110100 01101000 01100101 00100000 01101110 01101001 01100111 01101000 01110100 00101100 00001101 00001010 01001001 01110100 00100000 01100001 01101100 01110111 01100001 01111001 01110011 00100000 01101101 01100001 01101011 01100101 01110011 00100000 01101101 01100101 00100000 01110011 01101001 01100111 01101000 00101110 00001101 00001010 01000001 01101110 01100100 00100000 01001001 00100000 01110111 01101111 01110101 01101100 01100100 00100000 01101100 01101111 01110110 01100101 00100000 01110100 01101111 00100000 01110011 01101100 01100101 01100101 01110000 00101100 00001101 00001010 01000010 01110101 01110100 00100000 01001001 00100111 01101101 00100000 01110100 01101001 01110010 01100101 01100100 00100000 01100011 01101111 01110101 01101110 01110100 01101001 01101110 01100111 00100000 01110011 01101000 01100101 01100101 01110000 00101110 00001101 00001010 00001101 00001010 01010100 01101000 01101001 01110011 00100000 01110111 01100001 01110011 00100000 01101101 01100101 01100001 01101110 01110100 00100000 01110100 01101111 00100000 01100010 01100101 00001101 00001010 01000001 00100000 01101000 01100001 01110010 01101101 01101100 01100101 01110011 01110011 00100000 01101100 01101001 01110100 01110100 01101100 01100101 00100000 01110000 01101111 01100101 01110100 01110010 01111001 00101100 00001101 00001010 01000010 01110101 01110100 00100000 01101001 01110100 00100000 01110000 01110010 01101111 01110110 01100101 01100100 00100000 01101101 01100101 00100000 01110111 01110010 01101111 01101110 01100111 00101100 00001101 00001010 01010011 01100001 01111001 01101001 01101110 01100111 00111010 00100000 00100010 01001001 00100111 01101101 00100000 01101110 01101111 01110100 00100000 01110011 01110100 01110010 01101111 01101110 01100111 00100001 00100010 00001101 00001010 00001101 00001010 01010011 01101111 00100000 01110011 01110100 01101111 01110000 00100000 01110010 01101000 01111001 01101101 01101001 01101110 01100111 00101110 00001101 00001010 01000001 01101110 01100100 00100000 01110011 01110100 01100001 01110010 01110100 00100000 01100011 01101100 01101001 01101101 01100010 01101001 01101110 01100111 00101110 00001101 00001010 00001101 00001010 01010100 01101000 01100101 00100000 01101101 01101111 01110101 01101110 01110100 01100001 01101001 01101110 00100000 01101111 01100110 00100000 01110011 01101100 01100101 01100101 01110000 00101110 00001101 00001010 00001101 00001010 01001110 01101111 01110111 00101110 00001101 00001010 01010100 01101000 01100001 01101110 01101011 00100000 01111001 01101111 01110101 00101110

http://home2.paulschou.net/tools/xlate/

slinkojot

2011-06-01T17:20:00.002+03:00

pilngadība un citas slimības

2011-05-30T22:30:00.001+03:00

starp ierakstiem ieturu ilgas pauzes, kā elpu vilcienus. un, tad nu šis vilciens no stacijas "pēdējā nepilngadīgā diena" ir atbraucis līdz stacijai "pilngadība". šī stacija atrodas trīspadsmit dienas aiz pilngadības robežas. vai tiešām tik nesen?

Loteeeeee, viņas dzīves mīlestība - dziļa, miegam līdzīga alkohola atkarība...
Anna teica, ka tad, kad dziesmiņas pārvēršas par īstenību, vairs nav jautri. tā nav tiesa. es joprojām smejos!
tā kā visu savu nepilngadīgo dzīvi esmu pavadījusi kā kārtīgs bērns, pilngadība ir atklājums un pamatīga robežu jaukšana. ir vērts turēt bremzes, lai kritienā lejup tās pēkšņi atlaistu vaļā.

ceru, ka šai mirklī esmu radījusi kārtīga alkoholiķa iespaidu, esat gatavi pacelt rokas un klaigāt Oh no she didn't! un citas mīļas muļķības. jūsu priekam pat savā mīļajā Urban Dictionary sameklēju paskaidrojumus vārdam alkoholiķis.

When one drink is too many, and a thousand aren't enough.
Someone who goes to meetings. (I'm not an alcoholic; alcoholics go to meetings.)
Someone you don't like who drinks more than you do.
A college student.
Someone who drinks in the shower.
John.
Everyone who drinks excessively with only one exception: college students.
A person who never gets tired of apologizing.

bet, ja tā nopietni (bez alkoholisma), pilngadībai ir tāda maza uguntiņa un maza vara apakšā. deg, deg, deg. kad cienījamais Zatlera kungs sestdien teica savu runu, par kuras sekām gan man vēl jātiek skaidrībā, aizsvilās uz mirkli pirkstu gali ar domu tvert pēc pases. vara, vara, maza variņa...

nezinu, ko visu ar to domāju.

citādi nekas nav mainījies un vismaz turpmāko gadu nemainīsies arī. pabeigšu vidusskolu, kā pienākas, visdrīzāk iešu uz augstāko izglītību, paralēli domājot par darbu un naudu, naudu, naudu... lielo cilvēku rūpes. smejos.

pa citām līnijām peldot, nakti sviedu ārā nepilngadības paliekas, visādas muļķības, attīrīju savu telpu. no četrpadsmitā līdz septiņpadsmitajam manas dzīves gadam mani, šķiet, bija pārņēmusi krāšanas mānija, tāpēc tagad ir ļoti, ļoti daudz, ko mest ārā un dzēst. drīz ķeršos klāt arī lielajam tīklam. attīrīšu to no savas klātbūtnes.

vēl citās noskaņās, šodien sēdēju uz jumta ar mīļiem un garlaicīgiem stulbeņiem. tagad gribu aizvērt neskaitāmos atvērtos datorlogus un iegrimt vēstuļu rakstīšanā vai lasīšanā. tā arī darīšu. tā arī darīšu.

maijs mani pavada laimīgi, ar mīlestībiņām, fotogrāfiju kaudzes, ko sagāzt sociālajā tīklā, krājas, top visādi aušīgi projekti, kurus varbūt redzēsiet, dzīvoju labi un miers ar visu.

pelēko rītu apokalipse, pēdējā nepilngadīgā diena

2011-05-16T21:55:00.000+03:00

Kamēr es šo rakstu, mans ikdienas autobuss nes mani pretī manai ikdienas skolai. Es kavēju jau deviņas minūtes un droši vien kavēšu vēl. Kavēt ir mana specialitāte.
Un tomēr. Šodien ir svētki. Par spīti nepadarītiem darbiem un apokalipsēm, rīt es svinēšu savus astoņpadsmit gadus šaisaulē, tātad šodien es svinu savu pēdējo nepilngadīgo dienu.

Paiet diena, tāda pati kā citas, tomēr nedaudz, nedaudz... citāda. Ar mazu rītdienas apziņu, kas ik pēc brītiņa mainās. Galu galā, rītdiena arī ir tikai diena. Satraukuma nav.
Un tad pēkšņi, ir tik slikti, ir tik baisi, tik negaidīti - rīt ir LIELA, LIELA diena!

Mainīgi, nemainīgi, ikdienišķi, īpaši paiet diena. Es kūkoju un saceru rakstu te un tekstus "Nepilngadīgā hronikām". Skaļi dziedu Dancing Queen, pie sevis smejos.

"Iesakiet, ko man šonakt pusnaktī izdarīt par godu savai rītdienas jubilejai? Patlaban viss darbības vārdos: dedzināt, saplēst, pateikt..."

gaiss

2011-05-14T15:52:00.000+03:00

es esmu saelpojusies jaunu gaisu un apņēmusies beidzot, beidzot šo ierakstu pabeigt.

"vismaz vienu," es pati sev ubagoju, klabinot taustiņus ar tumši violeti krāsotiem nadziņiem.
violeti krāsotiem. šai mirklī es jūtos kā smieklīgs 90to gadu pusaudzis. melnas, viscaur vienāda platuma bikses, kedas, melns t-krekls un tam pa virsu sarkani sīkstrīpots pavērts pogājams krekls. un tie nagi, ai, ai.

stāsts par nagiem nemaz nav tik grandiozs, tas ir tikai daļa no lielā stāsta par Ziedoņdārza svētkiem, kurus vakar... nu, laikam jau apmeklējām. tas ir, mēs izlijām, (drusciņ, drusciņ) paņirgājāmies, paampelējāmies un tad devāmies noslēpties siltākā vietā. kur mēs smējāmies, (drusciņ, drusciņ) dzērām alu, spēlējām stulbas datorspēles un vispār kolosāli pavadījām laiku.

stulbas datorspēles un kolosāli pavadījām laiku, jā.

un patiesībā šai mirklī vairs nav nekā daudz vairāk, ko rakstīt. tikai to, ka es mīlu, mīlu, mīlu Emilī un Anniņu, mīlu visus tos slapjos cilvēkus, ar kuriem sanāca dalīt laiku, mīlu smieties un zinu - zinu! - ka mana vasara būs uz urrā.

mana dzimšanas diena pēc trim dienām.
laikam neuzrakstīšu tos ierakstus par ikdienu, sabiedrisko transportu, latviešu valodu un nepilngadību, bet... nu, tikmēr es draugos.lv taisu "Nepilngadīgā hronikas"!

(ar šo ierakstu nelepojos, bet tiksim pāri)

mašīn a vārijs

2011-04-16T23:01:00.000+03:00

ATSLĒGA . GAISMAS . ATSLĒGA . SAJŪGS . ĀTRUMS . SAJŪGS . GĀZE

(?_?)

Simtiem kilometru braukt.

No sevis neaiztraukt.

Bet ceļā.

Jā, ceļā.

(?_?)

Šovakar atkal (jā, atkal) es sēdos pie stūres, rūcināju motoru pāri tukšam ceļam, kas veda pāri plašiem laukiem, ripoju pa vecu pasauli un jutos tā klusi. Bet tā jau laikam laukos ir. Klusi.

Man salst (jā, salst), es mazliet nožēloju, un tagad te sēžu un domāju.

~ ~ ~ * * * ~ ~ ~

Neko prātīgu neizdomāju.

ai, ai, Lote

2011-04-07T19:23:00.000+03:00

ko viņa šonakt darīja.

mati, mati!

2011-04-06T23:31:00.000+03:00

pēc apmēram desmit minūtēm es došos uz vannas istabu ar šķērēm rokās un nodarīšu droši vien ne tuvākajā laikā glābjamu postījumu saviem matiem.

droši vien, ka es to ierakstīšu ar webkameru.

droši vien.

vienreiz vajag.

"Pusnakts pelmeņi" - kopistiska lugas lasīšana

2011-03-11T22:08:00.001+02:00

Emīlija: Kā? Tu nopirki šo pili par polšu?
Eduards: Jā, mīļumiņ.
Osvalds: Šķiet, ka tai brīdī es biju pamatīgi piedzēries...

"Cik tālu tu esi?"
"Ko? Es esmu... mājās."

Jeb klasiski neveiksmīgs iesākums kolosālam pasākumam.
Daudz es jums par skriešanu pāri visai tumšajai piektdienas vakarā Rīgai nestāstīšu, nav tik ļoti vērts, lai arī tumsa bija iespaidīga, bailes racionālas un dziedāšana pieturā pārdroši skaļa.

Pa īstam viss sākas viesmīlīgās Rutas telpās, kur mani sagaidīja uz spilveniem atslīguši, ērti iekārtojušies ~~slaisti~~ radoši cilvēki, kas mētāja patīkamus jokus, izpārdeva Daci (kuru es tik un tā dabūšu par brīvu), klausījās (labu) mūziku... nu, vispār, patīkamāku kompāniju grūti iedomāties.

Vakara plāns:

Neilgi pēc visu satikšanās tiks izlozētas lomas.
Līdz pat pusnaktij mēs emocionāli nogatavosimies satraucošajam uzdevumam, kuru esam apņēmušies izpildīt.
Īsi pirms pusnakts mēs sūtīsim vīriešus taisīt ēst, paspriedīsim par to, ka sievietes jau vispār nekam neder un tamlīdzīgi.
Patiesībā mēs nevis vienkārši sūtīsim viņus taisīt ēst, bet mēs sūtīsim viņus taisīt PELMEŅUS, kā jau pienākas.
Pusnaktī tiks izdalīti lugu eksemplāri, katrs iemiesosies savā izlozētajā lomā un...

Pati labākā sasodītā lugas lasīšana ir palaista gaisā!
Ēdot pelmeņus.
Un smejoties.

Protams, ka mana persona par plānu uzzināja tikai tad, kad viss jau bija noticis, tā nu es šīs maģiskās stundas līdz pusnaktij pavadīju nemitīgi gaidot, kad atnāks kāda mistiska persona, kuras dēļ viss kavējas.

Ko vēl ir vērts pieminēt, pirms sāku bārstīties ar nu jau mīļiem citātiem?
Mēs dzērām tēju un taisījām kāju saulītes, man bija dzeltenas zeķes, grīda bija neērta un visi bija brīnumaini asprātīgi. Mēs redzējām "ĀĀA, Tomu!", iepazināmies ar Grāfa draudzenēm, mēs tēlojām roņus un Anna izmēģināja savu "Klasiskās mūzikas radio" balsi, laiku pa laikam noreklamējot sev iedalīto tēlu: "Henrijs..."
Bija daudz smieklu un ne pārāk daudz nopietnu skatienu.

---citāti---

Emīlija: Eduard... tu esi aizmirsis, ka man ir slimi nervi!
~~~
Eduards: Ar sievietēm tā mēdz gadīties, Emīlij. Neņem to tik ļoti pie sirds! Iet bojā virtuvē - sievietei tas ir gandrīz tikpat cildeni kā karavīram krist kaujas laukā vai santehniķim noslīkt tualetes podā...
~~~
Emīlija: Tātad jūs neesat princis?
Pāvels: Pārlieku muļķīgs jautājums. Pat no sievietes puses.
~~~
Eduards: Lūdzu, neaizmirsti, ka tev ir slimi nervi!
~~~
Emīlija: Tu mani nemīli!
Eduards: Mīlu. Bet tikai tāpēc, ka tev ir slimi nervi.
~~~
Emīlija: Ko tu vispār esi redzējis...
Eduards: Parīzi, Ņujorku, Romu, Tokiju, Vīni, Amsterdamu, Stokholmu, Limbažus, Kairu...
~~~
Emīlija: Neņemiet ļaunā, Osvald - manam vīram ir muļķīgs paradums mētāties ar svešvārdiem. Tādējādi viņš grib likt manīt, ka divus gadus ir mācījies augstskolā.
Osvalds: Jā... es arī esmu dzēris... gan Oksfordā... gan Prinstonā...
~~~
Eduards: Ja milords ir nokritis sava prieka pēc, tad būtu netaktiski viņu tagad traucēt!
Henrijs: Un ja nu tas tomēr nav prieka pēc?
Eduards: Jūs domājat, ka viņš vienkārši ir piedzēries?
Emīlija: Vai jums prāts! Osvalds taču vairs nedzer!
Eduards: Tad es patiesi nezinu...
Henrijs: Varbūt mēģināt viņu tomēr kaut kā dabūt uz kājām?
Eduards: Kā? Viņš taču nedzer!
~~~
Anželika: Bet tīri simpātisks ruksītis... Priecājos, ka mēs tevi nenokniebām!
Pāvels: Šoreiz prieks ir abpusējs, jaunkundz.
Brābrā: Un kā tevi sauc, ko?
Pāvels: Pāvels. Paša.
Anželika: Vai tā tevi sauca māte?
Pāvels: Jā - arī māte. Un reizēm par sukinsinu. Kad paaugos, sapratu, ka viņa pilnīgi neizprot šā vārda nozīmi.
~~~
Brauns: Velns lai parauj, Samojedov... Jau gandrīz trīsdesmit gadus strādāju policijā... bet lidojošu viskiju... nudien redzu pirmoreiz.
Pāvels: Tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir jābūt ligzdai... pilnai ar maziem viskijēniem... Šis acīmredzot ir viskiju tēviņs - izlidojis paskatīties, vai tuvumā nav kas ēdams atrodams... Mātīte droši vien tup ligzdā un silda mazuļus...
(..)
Aizlidoja...
~~~
Osvalds: Jautājums intelekta pārbaudei - vai vecmāmiņa var vienlaikus būt gan alkoholiķe, gan prostitūta?
~~~
Brābrā: Vai no pelmeņiem nevar dabūt celulītu?
Eduards: Var. Celulīts ir galvenā pelmeņu sastāvdaļa.
Brābrā: Tad man pietiks ar vienu pusporciju.
Eduards: Bet kā tas izskatīsies - kad vienā pusē būs celulīts, bet otrā - nebūs?
~~~
Anželika: Kā jums tas tik veikli izdodas, Edij?
Eduards: Es gan nesaprotu, ko jūs ar to domājat, bet varu apliecināt, ka tas ir ilgstoša un rūpīga treniņa rezultāts...
~~~
Osvalds: Bet kāpēc tu neej uz elli, tēt?
Grāfs: Izrādās, ka tādas elles patiesībā nemaz nav, dēliņ. Pamanījuši, kas notiek virszemē, velni aizklapēja ciet savu bodīti kā konkurētnespējīgu. Tad nu tiem, kas nepiedienīgas uzvedības dēļ nespēj pretendēt uz luksusnumuriem paradīzes dārzos, neatliek nekas cits kā palikt tepat starp dzīvajiem, manu puisīt...
~~~
Anželika: Vai! Viņš kniebj!
Brābrā: Man arī! Dibenā!
Osvalds: Es tevi lūdzu! Tēt!
~~~
Brābrā: Au! Pasakiet, lai viņš negrābtās! Viņam ir aukstas rokas!
Grāfs: Es pie reizes tēloju arī tuvo ziemu!
~~~
Princis: Sniegbaltīt! ... Sniegbaltīt!!!

---citāti---

Tā, lūk, tovakar mēs uzzinājām, ka tiklām sievietēm dzīves laikā laime nav lemta. Visi vīrieši un netikles pēc nāves ietu uz elli, ja vien tā nebūtu aizklapēta ciet.
Mēs iemācījāmies daudzus jaunus vārdiņus - dehidrācija, celulīts, tirgus konjuktūra, aminoskābes, gēnu spirāles, fosilie dzīvnieciņi, primitīvais vilks, ciltsmāts, sugas attīstība...

Mēs ieguvām daudz informācijas par viskiju ligzdām, iepazinām pēcnāves dzīvi (mūsu pelmeņi bija saindēti) un galu galā uzzinājām to, ka Emīlija bija šausmīga sterva.

2011. gada 25. februāris - kādas lieliskas idejas realizācijas datums

ar nepacietību gaidu nākamo pasākumu

PIELIKUMĀ BILDĪTES!

tā kā pielikumu nevar nekā atdalīt, tad ziniet, tas ir šeit.

šeit pat. tepat. te. šajā vietā.

aiziet!

nelaimīgie pelmeņēdāji

šķībonī

Lote sēdēja pārāk tuvu abiem fotogrāfiem.

Bet lūk kur viņas dzeltenā zeķe!

Biju un esmu.

2011-03-10T19:52:00.000+02:00

Tā biju es. | Tā esmu es.

Redziet, starp abām mums ir siena. Bet, ja siena, tad tā nevaru būt (pāri visam laikam) es.

Tātad manai sienai varētu būt durvis, kuras viegli veras. Vai tādas, kuras jāpagrūž divreiz, kuras vaļā verot jāpacieš čīkstoņa. Varbūt durvis ir dzinušas zemē saknes.

Varētu arī nebūt.

Varbūt tas ir logs. Un tad es varu lūkoties uz sevi otrā sienas pusē. Vai kā zaglēns ielauzties svešumā, kas kādam ir mājas. Vai kā pārgalvis izlēkt no sava svešuma pa logu ārā, aizbēgt. Varbūt logu nevar atvērt. Varbūt to atver tikai, lai izvēdinātu. Varbūt logs ir augstu, tā, ka nevar ne iekāpt, ne izkāpt.

Varētu arī nebūt.

Bet sienai garām ir jātiek. Es uzcelšu rampu.

Tā biju es. /|\ Tā esmu es.

Rampa varbūt ir stabila, varbūt ļodzīga. Tā ir stāva rampa, uz tās nevar tā vienkārši uzkāpt. Varbūt vajag palīgā saukt motorspēkus, varbūt ietrenēties. Vajag skrejceļu.

Tā biju es. _/|\_ Tā esmu es.

Tas ir īss skrejceļš, es varu nepaspēt ieskrieties.

Tā biju es. ___/|\___ Tā esmu es.

Tagad gan... es esmu tik tālu no sevis.

Varbūt siena nemaz nav siena.

Tā biju es. ~ Tā esmu es.

Varbūt.

Varētu arī nebūt.

atmiņu koka kastīte

2011-02-28T19:05:00.001+02:00

Vakar es notraucu putekļus no senaizmirstām atmiņām un domām. Tās visas glabājās koka kastītē zem manas gultas, noslēpušās aiz balta zieda ziedlapiņām. Es, pavisam ikdienišķi metot kūleņus istabas vidū, ieraudzīju kastīti savā pagultē, izvilku ārā un atvēru. Ieskanējās mūzika.

Es atcerējos šo mūziku, tā slēpa slepenu, man vien domātu ziņu, kas liktu man atvērt acis un saprast pašu lielāko noslēpumu, ko es jebkad esmu pazinusi, izprast pasaules tumšākos nostūrus un atcerēties, kāda ir dzīves jēga! Es zināju, ka kaut kad pirms trijām mūžībām biju nosapņojusi šo ziņu, ielikusi kastītē un nodomājusi: "Kad atkal atradīšu kastīti, atcerēšos dzīves jēgu, izsludināšu to visai pasaulei un panākšu mieru un saticību!" Kas par brīnišķīgu ideju, vai ne? Man noteikti varētu piešķirt kādu balvu, teiksim, jaunu, zaļu lietusmēteli vai lietussargu ar elektriskām lampiņām, lai man vienmēr būtu gaiši.
Tikai žēl, ka es šo ziņu nemaz, nemaz nespēju atcerēties.

Tomēr, lieki nebēdājot un netērējot laiku, jo laiks ir nauda, kā tu to labi zini, es ķēros pie kastītes satura izskatīšanas.

Pirmais no kastītes izlēca bērnības prieks un spēja pieķerties tik cieši, ka pēc brīža jau šķiet, ka esi salipis kopā ar to, kam esi pieķēries. Zini, kā tad, kad līmējot nejauši saplēsto mammas mīļāko vāzi, salīmē kopā savus pirkstus. Bērnība apdejoja ap mani ātru riņķa danci un tad pieklauvēja pie manas apjukušās galvas, lai parādītu, ka patiesībā nekas nemaz nav mainījies. Es joprojām visam pieķeros tā pat kā agrāk, vienkārši meklējot kaut ko pazīstamu tad, kad esmu apmulsusi. Tu taču saproti, vai ne?

Nu, lai vai kā, tūlīt pēc tam, kas bērnība bija ielekusi atpakaļ tur, kur tai jābūt, no kastītes bikli izrāpās sapnis, man kautrīgi uzsmaidīja un vienā mirklī uzbūra mani pašā skaistākajā vietā, kādā esmu atradusies, klusi smējās fonā un tad ātri pagaisa, atstādams mani apjukušu un vienu. Tā ar sapņiem notiek, tāpēc es neņēmu ļaunā, bet pabakstīju kastīti, cenzdamās atrast kaut ko vērtīgu. Galu galā, jauns lietusmētelis man tiešām noderētu!

Kastīte nograbēja, kā grab tādas kastītes, kas kaut ko negrib laist ārā, tad palēcās, skaļi iepurkšķinājās un beigu beigās izspļāva ārā pilnīgi ačgārnu domu. Tā stāvēja man pretī ar kājām gaisā, bakstīja griestus un sacīja, ka tajos esot pārāk daudz plaisu, tā kā es noteikti kādu dienu tikšot aprakta zem augšstāva kaimiņiem, kuri vispār to nemaz nepamanīs, kamēr es nesākšu nelabi ost. Es sāku smieties tā, ka ačgārnā doma apvainojās un iekāpa atpakaļ kastē.

Ilgi smieties gan man nesanāca, jo pēkšņi es aptvēru, ka man salst. Es paskatījos apkārt un sapratu, ka atkal esmu nonākusi tajā dienā, kad es apmaldījos piesnigušā mežā un domāju, ka gals klāt. Kad es apskāvu kokus un čukstēju, ka viss būs labi, lai gan mani zobi klabēja kā sitot manas aizejošās dzīvības kāju dipoņas ritmu. Es atcerējos bailes, kas mani pārņēma, atcerējos, kā jutu aizslīdam pēdējās cerības. Es atkal izjutu, kā tās pazūd. Kā prom aizslīd nejauši vaļā palaisti baloni, vai zini?
Un es atkal atcerējos savas lielākās bailes. Palikt vienai.

Es asi paspēru kasti tālāk no sevis, ziema aizbēga, un no kastes mierinoši siltas ieradās glābšanās atmiņas, stāsti par zeltainām pļavām, kurās sildīties, un nebeidzamiem lidojumiem kopā ar putniem. Par jocīgām izdarībām, kas izraisa smieklus, ikdienišķo darbu un patīkamo vakara nogurumu, kad viss darbs padarīts. Par smieklīgiem šausmu stāstiem un kautrīgu mūziku... ap mani uzvirmoja stāsti, un es nepamanīju, kā aizrit laiks.

Tomēr, tikpat lielā mērā cik laiks ir nauda, laiks nav pacietīgs un tas neko negaida. Zini, tā pat kā autobusu šoferi tieši tajos mirkļos, kad tev tik ļoti vajag uz to autobusu paspēt. Tā nu laiks smagi aizcirta ciet manu koka kastīti un pastūma to atpakaļ pagultē, novicināja man gar degunu savus niķīgos rādītājus un atkal pakāpās malā, lai tur netraucēti turpinātu savu ritējumu.

Bet es atcerējos savu slepeno ziņu.
- Paklau, draugs, vai tu pazīsti Polliannu?

bērnība

2011-02-18T17:03:00.002+02:00

Reiz es nebiju sakārtojusi savu mantu kasti pat pēc tam, kad mamma man vairākas reizes to bija atgādinājusi.

Tad nu viņa izdarīja, kā iepriekš solījusi - izstūma kasti ārā pa durvīm, nostūma lejā pa piemājas kalnu un iestūma taisni atkritumu čupā (jo laukos nav atkritumu savācēja, viss tiek liks lielā čupā vienā kalna malā).

Es pagaidīju, kamēr viņa aizgāja mājās, un stūmu kasti atpakaļ pa kalnu augšā, iestūmu istabā un sakārtoju.

Nesacīju nevienu vārdu. Spītība.

sirēna manā pagalmā

2011-02-15T19:12:00.002+02:00

Es vakar redzēju raganu, vīriešu būrēju, sirēnu. Pavisam nopietni redzēju.
Es tagad necenšos rakstīt "mākslinieciskas" skaistenības, bet patiešām stāstu patiesību. Nu, varbūt mazliet izskaistinātu, bet notikums ir pavisam patiess. Vēl ilgi stāvētu tajā salā un skatītos viņai pakaļ, ja sals nebūtu tik kodīgs. Ja es nebūtu tāds paraugpilsonis, kas uz citiem paraugpilsoņiem neskatās.

Redziet, bija tā. Es skrēju no pieturas uz mājām, skrēju, jo man bija tik, tik auksti. Protams, pa īstam skriet es nevarēju, jo man riebjas skriet un ar kažoku mugurā tas nemaz nav tik viegli, bet manas kājas kustējās žigli un zemei pieskārās tikai pirkstgali, to es saucu par skriešanu ziemā.

Es skrēju un pēkšņi dzirdēju tos skaļos smieklus, kurus tu parasti nedzirdi, tādus patiešām, patiešām skaļus. Tādus var dzirdēt filmās tajos mirkļos, kad skats pārslīd pār naksnīgu ieliņu, un pa to parādīts garāmejošs pārītis, kur meitene skaļi, skaļi smejas par puiša joku, smiekli izskan tālumā, bet mēs koncentrējamies uz ierasti draudīgo sarunu vai notikumu priekšplānā.

Es turpināju tipināt uz priekšu, un ieraudzīju sievieti, tādu... nu, vienkārši sievieti, kura kopā ar kādu vīrieti devās, kā šķiet, no lielveikala. Vīrietis nesa divus lielus maisus, viņa vienu. Es nevarēju noteikt, bet man šķita, ka vīrietis ir iereibis, jo viņš negāja īsti taisni. It kā nekas īpašs. Vai ne?

Un tad viņa atkal smējās. Un dejojošā solī devās viņam pa priekšu, kā sirēnas, ilūzijas to mēdz darīt. Ik pēc mirkļa viņa atkal atskatījās, atkal smējās tos skaļos, savādos smieklus, saķēra viņa roku, atlaida to un tad atkal gāja uz priekšu, liekot viņam sekot.

Tas, kā viņš sekoja, tas bija tik baisi, kā aukliņas vilkts, viņš neredzēja bedres, pār tām paklupa, bet skatījās tikai uz viņas mugurpusi, sekoja pa viņas pēdām. Viņa skaļi smējās.

Un tas viss, viņu ikdienišķais izskats, lielveikalu maisi, kopā ar savādajiem smiekliem un aklo sekošanu, tas viss likās tik savāds, ka iesēdās man prātā, un es to te uzrakstīju.

kas tas ir, Lote?

2011-02-13T22:05:00.001+02:00

kas tas ir?

paniska vēlme palikt.

kāda klišeja.

kāpēc Lote pēdējā laikā tik maz raksta

2011-02-06T23:48:00.001+02:00

tāpēc, ka viņas sirds sastāv tikai no ilgām un mazām sāpītēm,

kuras ikdienā pazūd, bet, kad gribu uzrakstīt jums ko īpašu, apslāpē

visu, atstājot vien pašas sevi, lai jūtu, lai grauž.

bet par to es rakstīt nevaru.

es jūs ļoti mīlu.

ZPMS!

2011-01-30T21:54:00.001+02:00

Vai Tu zini, kas ir diena?

Pulkstenis, kas neapstājas.

Vai Tu zini, kas ir klusums?

Kaimiņi, kas nelamājas.

Vai Tu zini, kas ir viena?

Vai Tu zini, kas ir tukšums?

Visi vārdi pasacīti.

Vai Tu zini, kas ir tumsa?

Tie ir atkal jauni rīti.

Vai Tu zini, kas ir viena?

ZPD pēdējais solis. Prezentācija. Es izturēju tās briesmīgās 3,5 dienas, kuru laikā es negulēju, bet tikai taisīju ZPD. Tas nu ir aiz muguras. Vēl tikai jātiek galā ar ZPMS un... un... un... patiesībā es tik ļoti negribu par to runāt.

Nenovēliet man veiksmi, tas mani satrauc.

Patiesībā es gribēju skaitu ierakstu par melanholisko valsi.

ir panikas. nav panikas. panikas-panikas.

2011-01-19T20:10:00.000+02:00

'Es esmu tik mazs un nenozīmīgs lielajā pasaulē. Tik nepieredzējis. Es nekad to nespēšu. Man ir bail.'

Es elpoju, es elpoju, es elpoju.

Viss, kas man pa īstam pieder, esmu es.

Es esmu viss. Es esmu neatkārtojama, es esmu vienreizēja, es visu izdarīšu pareizi, jo nav tāda 'nepareizi' ir tikai 'tā, kā izdarīju es', jo šī ir mana dzīve, un ir vienalga, vienalga, vienalga.

Vēl ir skola ar zpd un visu pārējo.

Es vienkārši sev atgādinu, ka kopumā, skatoties uz visu manu dzīvi - tam nav nozīmes.

Es drīkstu visu salaist dēlī, ja gribu. Pat tad, ja es izgāzīšos eksāmenos, es būšu cilvēks. Es dzīvošu. Tā ir mana dzīve, tā beidzas tikai tad, kad esmu sešas pēdas zem zemes.

Liriskas atkāpes emociju izvadīšanai.

Ziemas miegā vilki neguļ. Tie kauc un skrāpē klintis pilnmēnesī.

Ziemas miegā cilvēki neguļ. Tie soļo turp un atpakaļ ikdienā.

Ziemas miegā neguļ.

If I ever leave this world alive

I'll take on all the sadness

That I left behind

If I ever leave this world alive

lielisks gada sākums, es jums neko nesolīju

2011-01-05T02:45:00.004+02:00

ZINĀTNISKI PĒTNIECISKAIS FUCKING DARBS

ZP FUCKING D

Ejiet taču jūs kārties.

sintija mīl.

2010-12-28T01:46:00.004+02:00

mani.

es mīlu.

2010-12-27T22:42:00.003+02:00

sintiju.

LET THE MUSIC BE YOUR GUIDE 2

2010-12-25T23:48:00.001+02:00

Ja kāds saka: "Vai tā ir labi?", Tu saki: Neatvadīsimies
Kā Tu sevi raksturotu: We As Americans
Kas Tev patīk meitenēs/zēnos: Hysteria
Kā Tu šodien jūties: Earth Song
Kādi ir Tavas dzīves piedāvājumi: Don't Let Go
Tavs Motto: Rude Boy
Ko Tu domā par saviem vecākiem: Tā nogurt var tikai no svētkiem
Par ko Tu domā visbiežāk: If I Never See Your Face Again
Cik ir 2+2 : Are We The Waiting
Ko Tu domā par savu labāko draugu: Brothers Under The Sun
Ko Tu domā par to cilvēku, kas Tev patīk: Secrets
Kāds ir Tavs dzīvesstāsts: Supermassive Black Hole
Kas Tu gribētu būt, kad izaugsi: Highway Blues
Par ko Tu domā, kad satiec to cilvēku, kurš Tev simpatizē: Paslēpes
Ko Tu dejosi savās kāzās: This Is How You Remind Me
Ko Viņi spēlēs Tavās bērēs: Bon Jovi - It's my life!
No kā Tev ir visvairāk bail: I'm With You
Tavs lielākais Noslēpums: Love Me
Ko Tu domā par saviem draugiem: Miljoniem, Miljardiem

rudens kā rudens.

2010-12-23T23:53:00.000+02:00

/Rudens kā rudens

Biezie un gājputni laižas uz Nīlu

Pēkšņi man likās

Tu esi mans draugs un es Tevi

mazliet mīlu/

Es saņēmu savas trīssimts atmiņas, kuras pielikt pie sienas, sēdēju dīvānā un tās pārskatīju. Tagad tās dzīvo uz manas sienas, tās pašas, kas tik ļoti.

Fokuss aizgāja pastaigāties.

Suņi un es. Tur kaut kas ir.

/Tu esi mans draugs un es Tevi

mazliet mīlu/

/Vai izskaidrot proti?
Ja sākumā likās mazliet,
Tad nu jau ļoti, ļoti/

/Kā jūrnieki rumu
Tu gribi Munameģi, es braukšu uz Karakumu
Ar sarkanām neļķēm laiks atvadīties
Ir rudens
Ļaudis klīst pa vientuļām peļķēm/

Jo māksla ir tik smieklīgs vārds un tās te nav.

/Rudens kā rudens
Biezie un gājputni laižas uz Nīlu/

"Sēžu klusā mājā pie liela loga, nekurienes vidū. Man klēpī sēž suns, kaķis ķer viņa asti un ārā milzīgām pūkām snieg. Sat Oct 16 07:37"
"Augšā jau divas stundas, ārā joprojām snieg, visi joprojām guļ. Es atradu ēst un tagad čiloju. Man patīk lieli suņi. Sat Oct 16 07:54"

/Kāds mūs sauc tepat aiz stūra
Vai klusi dauzās pie palodzes/

Jo viņš domā, ka ir klēpju sunītis, jo mēs krītam ārā no fokusa, jo bija mierīgi, labi un silti.

Skumīgi.

2010-12-23T00:13:00.001+02:00

Man jau ilgi ir skumīgi. Nu, tā, ne no kā un ne no kurienes. Sku-mī-gi.

Ievads Lotes zemapziņā. Sapņi.

2010-12-18T23:02:00.001+02:00

Es stāvēju uz skolas jumta, pie pašas maliņas, un skatījos uz kailo, viegli apsnigušo Rīgu. Pūta ass un vēss vējš, tas pluinīja manu naktskreklu, un es nojautu baismas.
Viņi arī stāvēja naktskreklos uz manas skolas jumta. Cilvēki. Stāvēja rindās uz jumta malu, mierīgi un pašpārliecināti. Pirmais cilvēks rindā pavērsa savu seju pret mani, pasmaidīja un nolēca no jumta, lai mirtu.

Es nebūtu spējīga palīdzēt pat tad, ja to gaidītu, zinātu, ka viņš leks. Es nespēju pakustināt savas kājas ne par centimetru.

Un viņi lēca. Viens pēc otra, glītās rindās, viņi lēca un lēca, un es izkliedzu savu balsi, lai viņus apturētu, bet viņi lēca un lēca, un lēca...

Bezgalīgas rindas lēcēju, visi tik mierīgi, kamēr es kritu histērijā, to noskatoties. Es raudāju un lūdzos, es draudēju un kliedzu, bet viņi lēca un lēca, un...

Vairs nebija cilvēku. Visi bija izlekuši un es stāvēju viena uz skolas jumta, pie pašas maliņas, un skatījos uz kailo, viegli apsnigušo Rīgu. Pūta ass un vēss vējš, tas pluinīja manu naktskreklu, un es izjutu tikai bezgalīgas skumjas par tādu bezjēdzību man pie kājām.

Paliku stāvam un skumstam.

~_~_~_~_~_~_~_~_~_~_~_~

Man šķiet, ka mana zemapziņa ir alkoholiķis. Vai narkomāns. Vai viens no tiem kretīniem, kuri sacer šausminoši sāpīgās, skumjās un satriecošās grāmatas (vai filmas) ar nelaimīgām beigām un liek lasītājam/skatītājam iziet cauri visu pakāpju bailēm, šausmām un skumjām, beigu beigās saceļ veselus cerību kalnus un tad ar ļaunu prieku tos satriec pīšļos.

Bieži.

Taciņa.

2010-12-14T23:10:00.001+02:00

Manā pagalmā līkloču taciņa.
Manā pagalmā līkloču taciņa.
Līkloču taciņa manā pagalmā.
Manā pagalmā, manā pagalmā...

Tā, nu ir iestrēdzis ieraksts, viegli monotonā balsī: "Manā pagalmā, manā pagalmā, manā pagalmā..."
Mēs ejam pa līkloču taciņu. Manā pagalmā, kas varētu būt mežs, jo manā pagalmā ir trīs bērzi.
Līkloču taciņai pamats arī līks, es steidzos un klūpu, un kājas šķobās.

(Līkloču taciņa gandrīz taisna, es lēni soļoju un skatos kupenā kā atspulgā.
Iekritīšu. Tikai galvā skan: "Manā pagalmā, manā pagalmā, manā pagalmā...")

Man bail, ka aizmirsīšu, ka tieši manā pagalmā.
Tāpēc kupenas paliek kailas. Es steidzos un kājas šķobās.

Manā pagalmā līkloču taciņa.

Līkloču taciņa manā pagalmā.

Manā pagalmā, manā pagalmā...

atvaino

2010-12-14T21:43:00.002+02:00

Nē, nē.

2010-12-09T01:07:00.000+02:00

Kad nejūtos skaista, uz cilvēkiem neskatos.

Kas tur ko redzēt?

Te bija ieraksts par brīvību decembrī.

Par apbrīnojami daudz idejām.

Un nulle procentu realizācijas.

Nu labi, nu jau viens procents uzradies.

Es ceru, ka jūs šeit neredzat.

Dzeju.

Tikai tāpēc, ka es pārlieku aizraujos.

Ar jaunām rindkopām.

Un punktiem.

NaNoWriMo. Trīsdesmitā diena. 50 135

2010-11-30T17:49:00.002+02:00

Es to izdarīju.

NaNoWriFail. Divdesmit otrā diena.

2010-11-22T19:17:00.000+02:00

Šeit nebūs nekādas ārprātā stilīgas bildītes, šis ir paziņojums, ka es izgāžos kā veca sēta, esmu mazs un nožēlojams cilvēciņš, kurš nespēj sasniegt pat visvienkāršākos mērķīšus. Šis raksts ir personisks apvainojums personiski man, kas kļūst vēl personiskāks, ņemot vērā, ka pēc tā publicēšanas, es, kā nožēlojams krāpnieks, to nokopēšu un ielikšu sava stāsta dokumentā zem nosaukuma NOŽĒLOJAMS PIELIKUMS, kurā esmu salikusi visus savus blakusrakstus par NaNoWriMo, lai tikai sasniegtu kaut kādu nožēlojamu vārdu skaitu.

Jūsu ieskatam, patlaban pēc minimālā grafika man vajadzētu būt uzrakstītiem trīsdesmit sešiem tūkstošiem seši simti sešdesmit septiņiem vārdiem (un es pavisam noteikti to rakstīju ar vārdiem, jo gribēju iegūt vairāk... vārdus, bet, lai jūs labāk saprastu - 36 667. Pie tam, es noteikti uzrakstīju nepareizi, jo skolā bija slinkums mācīties, kad mēs šo tēmu apspriedām. Arī šīs iekavas tiek pielietotas nepareizi. Es nezinu, kā pareizi pielietot iekavas.), kamēr man ir divdesmit tūkstoši trīs simti trīsdesmit astoņi vārdi (20 338).

Man ir palikušas astoņas/deviņas dienas laika.

Trīsdesmit tūkstoši vārdu.

Jā, arī es neredzu daudz iespēju, un tomēr... tomēr, es vienmēr dziļi ticu, ka es to izdarīšu, pat tad, kad vēlu vakarā "uzlieku modinātāju", lai celtos agri un pabeigtu darbiņu, kas iesākts vakar. Problēma rodas mirklī, kad modinātājs nozvana, lai gan arī tad, kad nospiežu podziņu "Atlikt", es vienmēr uzskatu, ka tik un tā visu paspēšu un izdarīšu. Es laikam vienkārši uzskatu sevi par laika pavēlnieci. Mani varētu saukt par Loti, Laika Un Nekontrolējama Stulbuma, Un Nožēlojama Vārdu Skaita Izspiešanas Valdnieci.

Man tas labi padodas. Viss augstākminētais.

Bet, ja man tas tik labi padodas, tad varbūt es pacelšos no šīs izgāšanās pelniem kā fēnikss, kas atradis otro dzīvi! Un varbūt es neesmu lemta nožēlojamai sakāvei! Varbūt, ja es beigtu par to spriedelēt publiskajā telpā, es tiešām kaut ko varētu paspēt!

Tā nu es tikai ziņoju jums to, ko patiesībā ziņoju tikai sev, ziņojot jums, lai panāktu šādus stimulus rakstīšanai:

a) ja es tomēr uzvarēšu, varēšu nākamreiz rakstīt skaistu un iedvesmojošo rakstu par fēniksiem un Loti, Laika Un Nekontrolējamas Gudrības, Un Iespaidīga Vārdu Skaita Izspiešanas Valdnieci;

b) ja es nepabeigšu, es kritīšu smagā negodā, kas ir vēl smagāks par šī brīža negodu, jo nekas vēl nav beidzies, kamēr... nav vēl beidzies (tagad jūs pamazām saprotat, kāpēc manai novelei klājas tik bēdīgi), un to nu es noteikti negribu, un tamdēļ sasparošos tā kārtīgi un skaisti;

c) es esmu ievingrinājusi pirkstiņus, palocījusi savu valodiņu un nespēju sagaidīt, kad varēšu rakstīt to rakstu par uzlidojošiem fēniksiem! Tas būs graujoši!

Bučiņas un tamlīdzīgi,

Lote

http://www.nanowrimo.org/eng/user/717006

http://mazliet-lotes.blogspot.com/

NaNoWriMo. Divpadsmitā diena.

2010-11-12T19:45:00.001+02:00

Totāla katastrofa.
Esmu iekavējusi deviņus tūkstošus vārdu. Piecās no divpadsmit dienām neesmu rakstījusi nemaz. Par attaisnojumu varētu minēt laika un miega trūkumu, un faktu, ka visu, ko vēlos pateikt, var pateikt trijos vārdos, nevis tūkstoš vārdos stundā. Augstāk variet redzēt ļoti labu manas pašreizējās situācijas atjaunojumu.

Sarkanā bulta ir mans grafiks. Sašķaidīts redzams Klibais putns un nauda viņam rumpja vietā ir... tāpēc, ka esmu materiāls cilvēks un visas savas cerības saistu ar naudiņām? Varbūt arī. Patiesībā tur ir doma par valūtu, naudas vērtības krišanos un inflāciju. Es par to šodien ekonomikā rakstīju kontroldarbu.
Bet man der arī tā.

NaNoWriMo ir pašnāvība. Bet es joprojām domāju, ka to spēju. It īpaši pēc tam, kad esmu salasījusies iedrošinošas vēstules no lapas. Varu jums pat pacitēt!

"(..) jums ir piemeties Otrās Nedēļas Sindroms."
"So here's the pep part of my pep talk: Go spit in the face of our inevitable obsolescence and finish your @#$&ng novel."
"NaNo ietvaros cirka ziloņu parādīšanās uz kosmosa kuģa klāja ir pilnīgi normāla."
"Dear Writer, Week Two has a bad reputation."
"Week Two is a battle for your novel's future, and you are going to win it."
"Don't let your inner editor convince you that this isn't worth your time, or that you should start over, or—even worse—that you should start over some other time. For this novel there is no "later." There is only now."

Tā nu es sakožu zobus, iejaucos pa vidu Klibā putna bezsakarīgajiem sapņiem par lidojošiem, dziedošiem lāčiem (kurus es pavisam noteikti decembrī griezīšu ārā) un RAKSTU. Es ceru. Jā. Rakstu, rakstu, rakstu!

http://ej.uz/NaNoWriMoLote

http://www.nanowrimo.org/eng/user/717006

Alkoholiķe Lote...

2010-11-07T21:43:00.000+02:00

Alkoholiķe Lote

Lotes dzīve skaļa bija -

Degvīns, prieki, eiforija.

Lielās, spožās stikla acis

Liek man nojaust, ka gaidām tracis!

Loteeeeeeeeeeeeeee!

Viņas dzīves mīlestība -

Dziļa, miegam līdzīga, alkohola atkarība.

Roku padot nebij' jēgas,

Lotei patīk pudeļgrēdas,

Lielās, spožās stikla acis

Lieka man nojaust, ka gaidāms tracis!

Loteeeeeeeeeeeeeee!

Viņas dzīves mīlestība -

Dziļa, miegam līdzīga, alkohola atkarība.

Dienu nakti vada dejas manā pagalmā,

Cenšas noturēties maksimālā līdzsvarā.

Loteeeeeeeeeeeeeee!

Viņas dzīves mīlestība -

Dziļa, miegam līdzīga, alkohola atkarība.

Ak, Dievs, dod tai spēku

Izpirkt savu sīvo grēku

Pret sevi,

Pret māti,

Pret sabiedrību.

Nu lūk. Man bija vārdadiena un šo brīnišķīgo dziesmu man dziedāja Ieviņa, Elziņa un Inesīte. Tai bija ukuleles pavadījums. Ukulele patlaban ir devusies pasaules apceļošanas gaitās un es ar visu sirsniņu ceru, ka tā atnāks mājās pie mīļās Elsiņas.

Jo viņas ir kolosālas. Es gan īsti nezinu, kur man vajadzēja un kur nevajadzēja likt iekšā piedziedājumu, tā kā droši vien kaut ko esmu sačakarējusi, bet vienalga.

Tālāk pietiks ar to, ka bija paštaisīts rasols (!), viss cits, ko ēst un dzert, spēles un sarunas, karaoke, Princese Gulbis, smiekli, atmiņas, sentiments, ģimenes albumi un citas bildes. Bija neērta gulēšana un agra mošanās, miegošanās un nedaudz nīgru vārdu apmaiņas, bija dejas un apskāvieni un mūzika.

Bija labi.

Vēlreiz paldies maniem BRIESMOŅIEM par ierašanos, nununu tiem ļotiBRIESMOŅIEM par pārāk ātru aiziešanu, un dubultapskāvieni netikļotiBRIESMOŅIEM par palikšanu līdz rītam.

Es esmu iekavējusi VISU, gan NaNoWriMo, gan mājasdarbus, gan ZPD, gan skolas avīzi un šonakt centīšos visu paspēt, bet... bet nu ahhh.

NaNoWriMo. Trešā diena.

2010-11-04T01:41:00.000+02:00

Jau trīs dienas un trīs naktis piedalos NaNoWriMo. Dienas aiziet domās un idejās, dienas aiziet ar vien jaunos vārdos. Tā sajūta, ka viss iet uz priekšu, ir tik patīkama un, lai arī bieži iestrēgstu un drukāju teju aizvērtām acīm, lai tikai tiktu pāri neveiklajām vietām (rediģēt var decembrī, tagad galvenais ir rakstīt, rakstīt, rakstīt!), kopumā viss virzās ļoti, ļoti labi.

Uzrakstīto vārdu skaits: 6 501
Stundu skaits, kas pavadīts rakstot: 8,5 h

Dienā uzrakstīto vārdu skaits: 2167
Dienā rakstot pavadīto stundu skaits: 2,83
Vārdi stundā: 765
Vidējais darba vērtējums: 8

Cik vārdi vēl jāuzraksta: 43 499
Cik dienas vēl palikušas: 27
Cik stundas vēl jāpavada rakstot: 56,00 h

Pabeigti 14% no visa darba.

VĀRDU PROGRESA DIAGRAMMA

Par pašu stāstu priecājos pavēstīt, ka viss saturs jau ir izplānots, atliek vien rakstīt. Ir pabeigtas divas nodaļas un trešā ir jau pusē, nodaļas sanāca īsākas nekā plānots, kas nedaudz uztrauc, tādēļ ceru, ka nākamās atspēkos iepriekšējo nepietiekamību.

Stāsts, kā noprotat, ir par Klibo putnu (burtiskā nozīmē, patiešām par klibu putnu), bet paralēli tas savijas arī ar jaunu un iemīlējušos Meiteni un vientuļu, dzīvē vīlušos neveiksminieku Vīrieti. Jūtu, ka esmu iespaidojusies no latviešu klasiķiem un stāsts nudien nav nekāds asa sižeta romāns. Ir notikumi. Ir skumjas. Ir prieks.

Vēl neredzu stāstu attīstāmies mūsdienās, tie noteikti ir laiki pirms mobilajiem telefoniem, interneta vai datoriem vispār un, jā, arī pirms tik aktīvas TV skatīšanās. Maniem tēliem nav vārdu, kas brīžiem sagādā grūtības, bet tā es plānoju to atstāt.

Tam vēl būs nepieciešami milzīgi rediģēšanas darbi un baidos, ka tie nedaudzie cilvēki, kuriem iedevu palasīt pirmās nodaļas sākumu, tik drīz turpinājumu savās rokās nesaņems, jo man ir gluži vienkārši kauns par piņķerīgo otro nodaļu. Tā ir jārediģē, bet ne tagad.

Paralēli visam kam esmu paspējusi arī sameklēt skaistas fotogrāfijas, kurās redzu savus dārgos tēlus. Un tad te nu būs:

Meitene.
Viņa atrod Klibo putnu ar salauztiem spārniem un cenšas to kopt.
Viņa ir vieglprātīga un brīva, viņa ir pārdoša un iemīlējusies, viņa ir naiva un kaitinoša, bāž degunu tur, kur nevajag, bet visu atlīdzina ar piemīlīgu izskatu un jauku smaidu.
Par savas dzīves mīlestību viņa uzskata Vīrieti, kurš dzīvo augšstāvā.
Viņa mācās vidusskolā.
Viņa ir mērķtiecīga un ietiepīga.
Arī līdzjutīga.

Klibais putns ir īpašs.
Viņam nav sugas un viņš nelīdzinās nevienam putnam uz pasaules, un tai pat laikā, viņš ir visi putni.
Brīžiem viņš ir mēms, brīžiem spēj dziedāt dziesmas, kuras aizkustina pasauli (bet tikai pasauli, nevis cilvēkus).
Klibais putns vēlas iepazīt pasauli un to arī dara, taču viņa stāsts diemžēl ir traģēdija.
Viņš nezina, ka putni nesapņo, neraud, nedomā un nemīl - un tāpēc viņš dara to visu.

Vīrietis ir tas, kurš uzklausa (vai izdomā) Klibā putna stāstu.
Viņš uzskata, ka dzīvē ir redzējis pietiekami, vienreiz ir ticis atraidīts un vairs nevēlas mēģināt.
Viņš dzīvo viens dzīvoklī virs Meitenes un savas dienas pavada domājot par Sievieti.
Viņš strādā par mikroautobusa šoferi.

http://ej.uz/NaNoWriMoLote

http://www.nanowrimo.org/eng/user/717006

NaNoWriMo: National Novel Writing Month (un Lote)

2010-10-31T19:36:00.003+02:00

Nano ir internacionāls rakstīšanas pasākums, kur dalībniekam mēneša laikā ir jāuzraksta novele (romāns) piecdesmit tūkstoš vārdu apmērā. Tas ir veids, kā piespiest sevi beidzot kaut ko darīt, jo citādāk bieži vien visa rakstīšana beidzas ar "nu, kādu dienu es to pabeigšu/turpināšu/iesākšu...". Mēs visi taču galu galā pazīstam termiņu baiso spēku. Jābūt tad un tad? Nu būs! Mēnesis sākas rīt, 1. novembrī .

Un es esmu pieteikusies!

Tas, ka es jums visiem to paziņoju, ir pirmais solis ceļā uz uzvaru. Ja es skaļi visiem izlielīšos, ka uzrakstīšu stāstu, man būs vēl vairāk morālā spiediena tiešām to uzrakstīt.

50 000 vārdi mēnesī ir apmēram 1 700 vārdu dienā, kas ir apmēram 9 000 - 10 000 rakstzīmju, kas ir apmēram tik, cik es pirms gada gāzu ārā garajos postos katru dienu. Laiku pa laikam daru tā arī tagad, bet retāk. I can do this, right?

Tātad, es darbošos ar savu jau pavasarī pieminēto Klibo putnu. Ir ieplānotas četrpadsmit nodaļas, kas ir apmēram 3 600 vārdi uz nodaļu, kas ir apmēram 22 000 rakstzīmju uz nodaļu, kas ir apmēram 2 dienu darbs.

Stāsts? Nemācēšu (vēl) paskaidrot, bet joprojām aktuāls ir vecais "ievads":

Klibajam putnam bija stāsts. Tas bija stāsts par saules staru glāstiem un cīkstēšanos ar vēju, stāsts par drošībā pārlaistām vētrām, par zvaigžņu tvarstīšanu knābī, par lietus lāšu čukstētiem vārdiem un kaislu vīterošanu pavasarī. Tas bija stāsts par neprātu

Par nosaukumu es joprojām svārstos starp sen iecerēto "Stāsts par Klibo putnu" un "Man stāstīja Klibais putns". Un jā, es neesmu pie pilna prāta, apņemoties kaut ko tādu sasodītajā novembrī, Aizņemtības mēnesī.

Un tomēr, es ceru uz jūsu idejām un atbalstu. Manā blogā ir vārdu skaitītājs un vēl jau var apmeklēt manu Nano lapu. Turiet īkšķus, esiet saprotoši un vispār - bučas!

Es gaidu pusnakti kā Pelnrušķīte - ar baismām -, lai uz stundu ierautos juceklīgā notikumu virpulī, piedalītos pirmajā NaNoWriMo sprintā, un tad trīsdesmit dienas dzīvotu sapņainā murgā, kura laikā es droši vien pārāk bieži centīšos atteikties no sava mērķa. Turiet mani!

http://mazliet-lotes.blogspot.com/

http://www.nanowrimo.org/eng/user/717006

http://www.nanowrimo.org/

mandarīnu smarža, svecītes liesma, tumši vakari

2010-10-28T16:41:00.002+03:00

Es mīlu ziemu, es to gaidu, kad viss paliek tik kaitinoši kails un slapjš. Es mīlu redzēt, kā ziema apklāj visam savu silto segu, noslēpj netīro un skumjo.

Es sēdēju piesniguša pagalma kupenā, sēdēju ilgi un ļāvu sev apsnigt. Tāds pagurums, bet šķiet, ka sniegs visu noslēpa. Pēc kāda laika es cēlos un gāju prom.

Es gulēju ceļmalas kupenā, man blakus bija jauks cilvēks, garām gāja svešinieki, kas nogrozīja galvas par mūsu muļķībām, bet mēs skaļi smējāmies un skaitījām putnus. Un katra piecelšanās atkal beidzās ar kritienu kupenā un smiekliem, smiekliem, smiekliem...

Mēs gājām pie manis un stāstījām, ka mūs parāva putenī. Jā, zilu debešu putenī.

Tā bija kārtīga ziema, un no mājas sliekšņa līdz akai bija izrakta taciņa. Kad es staigāju pa taciņu, varēja redzēt tikai manas cepures sarkano bumbuli.

Vēl martā zemi klāja sniegs un mēs skrējām rakt alas un taisīt sniegavīrus. Es uzcēlu lielāko sniegavīru pasaulē un nobijos no savas alas, ka tā mani apraks sniegā.

Mēs gājām uz kalnu, mums līdzi bija lielās ragavas un plēve, uz kuras apsēsties. Nostādīt kamanas kalna galā. Nodrošināties, lai tās neaizslīd. Apsēsties, mirkli vilcināties bailēs. Krampjaini ieķerties ragavu restēs un iestumties. Reibinoši ātrs brauciens, kliedzienu pavadīts, bet jau tik drīz galā... ceļš atpakaļ.

Citu reizi līdzi jāpaņem arī māsa, kuru nosēdināt uz ragaviņām sev aiz muguras. Rokās ragavu striķis, kā vadot vēja zirgus, un brauciens aiziet, tikai māsa pa ceļam aizlido un uz deguna atsēžas sniegā. Mazliet puņķu un asaru, spītīga atteikšanās pamēģināt vēlreiz.

Pikošanās, kura ir smieklīga tikmēr, kamēr tev netrāpa pa seju. Pēc tam tā ir stulba spēle un tu ej mājās.

Saritinies uz dīvāna siltā mājā, vilnas zeķēm kājās, ar labu grāmatu (vislabāk Hariju Poteru!) rokā, lobi mandarīnus, iededz svecīti, ieslēdz Ziemassvētku mūziku un ieslīgsti mierā...

tu! tu man būsi!

2010-10-27T22:24:00.003+03:00

P A S M A I D I !

Kā var tā aizmirst un aizmirsties, ka nemaz nepamani, ka esi izrāpies no savas prieka baļļas, piepēdojis visu grīdu slapju un nu tik skumji salsti nost?

Kad biju maziņa, dzīvoju laukos, siltā ūdens nebija, tamdēļ abas ar māsu mazgājāmies baļļā virtuves vidū. Mamma uzsildīja ūdeni, mēs iekāpām un šļakstījāmies līdz ūdens uz grīdas bija vairāk kā baļļā. Bet ar to jau prieks nemazinājās. Tikai vēsāk kļuva.

Šodien stāvēju pie loga un vēroju pagalmu, smējos par sevi un viņiem, tiem cilvēkiem pagalmā un gāju dancot ar vientulību. Šodien.

mana grāmata ar 20 nosaukumiem jeb vecā, trakā kaķu tante Lote

2010-10-11T20:14:00.005+03:00

Vecenīte ar platu, nedaudz jukušu smaidu sejā, devās ikdienas gaitās.
Viņa pārliecinātā solī devās kanāla virzienā, šajā pelēkajā dienā izskatīdamās vēl jo krāsaināka un košāka - ar savu spilgti zaļo mēteli, sarkano cepuri un cimdiem, viņa izraibināja Rīgas parka ainavu.

Ziemas pēcpusdiena.
Viņa atrada brīvu soliņu netālu no gājēju ielas, tā, lai būtu pamanāma, bet netraucētu, apsēdās un, viltīgi smaidīdama, palūkojās apkārt. Tad viņa no milzīgās, krāsainiem ielāpiem rotātās somas, kas ar vien smaržoja pēc kaķu barības un grabēja tā, it kā viņa sev līdzi nēsātu visas savas sudrablietas, izvilka Ziedoņa dzejas grāmatu, atšķīra vajadzīgo lapaspusi, nokrekšķinājās un sāka skaļi, skaļi deklamēt.

Jo visiem tā pat bija vienalga. Jo viņa bija veca un neviens viņai tā pat neko nevarēja aizliegt. Jo viņa mīlēja tā.
- Es mīlu tavas acis. Tajās kā egles čiekuru sauli kaļ dzenis. Un es mīlu tavas acis, kad tajās uzlec mēness. Tad viņas tumšas un platas manī skatās un brīnās. Es mīlu tavas acis, kad tajās saule ar mēnesi cīnās...
Jo visiem tā pat bija vienalga. Jo viņa bija veca un neviens viņai tā pat neko nevarēja aizliegt. Jo viņa mīlēja tā.

~*~*~*~*~

Es zinu, kad pienāks manas vecumdienas, es šo visu lasīšu un smiešos, jo viss būs tik nepareizs, jo viss būs tik precīzs. Es tikai iedomājos tagad sevi, un kā es gribētu tad būt, un te nu tas ir.

Es uzrakstīšu grāmatu, tās nosaukums būs "Mana grāmata ar divdesmit nosaukumiem". Es visus vēl nezinu, bet dažus gan: "Lote Lārmane - Kā es kļuvu kruta"; "Man nav draugu"; "Miljons puspatiesības"; "Kaut kas, ko tu negribi lasīt"; "Grāmata, kuru uzrakstīju sev"; "Lote ir lotīga"; "Trakās kaķu tantes piezīmes" un tamlīdzīgi.

Es dzīvošu viena dārgā Rīgas dzīvoklī, pēc iespējas centrā. Es bieži dejošu ar saviem kaķiem un suni, vēlos vakaros skaļi uzlikšu skaistas balādes un dziedot kaitināšu kaimiņus. Es pārtikšu no naudas, kuru būšu uzkrājusi savos brieduma gados, kad vadīšu priecīgu mafiju. Es būšu bagāta un varena, es meklēšu jaunus māksliniekus, pārbiedēšu viņus līdz nāvei un finansēšu viņiem nedaudz dzīves ceļa. Es būšu nedaudz vientuļa, bet ar tik daudz personības šķautnēm es to reti kad pamanīšu.

Es iešu uz Vērmanīti spēlēt šahu un vienmēr zaudēšu.

Es būšu nedaudz jukusi un tad, kad sajukšu pavisam, kopā ar nodzērušos Annu došos uz jauniešu bāriem, kur es lasīšu lekcijas par dzīvi, bet Anna nodzersies un ar visiem koķetēs. Mūs no bāra izmetīs, mēs ārdīsimies un mūs savāks policija. Mūs ievietos atskurbtuvē, kur es skaļi sacerēšu runas tiesnesim, bet Anna koķetēs ar policistiem. Mums neko nevarēs padarīt, tāpēc izmetīs arī no atskurbtuves. Mēs dosimies uz manu dzīvokli un visu atlikušo nakti sēdēsim pustumsā, klausīsimies balādes un tur būs dūmi.

Es lasīšu dzeju bieži, vienmēr Rīgas parkos, skaļi un spēcīgi, kamēr vien balss man to ļaus. Es biedēšu mazus bērnus un par mani smiesies visa pasaule, bet man būs vienalga, jo man neko nevar padarīt. Es rīkošu tējas vakarus kanālmalā, es šad un tad apciemošu grāmatnīcas, kuras varēja būt manējās. Es šad un tad izbraukšu zaļumos un pazudīšu. Es mēnešiem ilgi ne ar vienu nerunāšu un klejošu pa Latviju. Es laiku pa laikam sasaukšu kopā visus savus vecos, vecos draugus un kopā ar tiem sēdēšu un klusēšu.

Es izveidošu muzeju savai dzīvei.
Atcerieties mani, es būšu slavena.

piedod, mīļais draugs

2010-10-03T20:11:00.000+03:00

*uz mirkli izrokas no garlaicīgu skolas grāmatu un papīru kaudzes*

SKOLA NOGALINA!!! ES NEZINU, KĀPĒC TĀ IR, BET ŠOGAD TĀ NOGALINA!!!

*uzsāk episku cīņu ar mūzikas, vēstures un krievu valodas mājasdarbiem, skolas avīzi, ZPD un Eiroskolas projektu*
*pamana CC, kas emoiski sēž stūrītī, apbiris ar rudens lapām un pa pusei noslīcis*

PIEDOD!

ir cilvēki, kuriem nesanāk...

2010-10-02T20:44:00.004+03:00

Man patīk smieties. Nav nepieciešams nekas, lai sāktu smieties, bet dažreiz palīdz kāds jocīgs atgadījums vai joks.Es esmu dzirdējusi visvisādus jokus, daudzus no tiem vienkārši... slimus, bet tie vienmēr (gandrīz) ir bijuši smieklīgi.
Tomēr, man ļoti, ĻOTI bieži gadās tā, ka tad, kad ES pajokoju (vai vienkārši cenšos būt asprātīga)... cilvēki nesaprot.
Es pieņemu, ka šo arī neviens nesaprastu.

Viņa skaļi smējās un dejoja, un atkal smējās, un jutās tik brīvi kā vēl nekad. Nekas viņu nespēja atraut no deju grīdas, bet pienāca mirklis, kad viņai vienkārši vajadzēja atelpu. Viņa, kājām ļimstot, nokļuva līdz savam galdiņam un atkrita krēslā.
- Cik daudz viņa ir dzērusi? - skepse un smīniņš.
- Necik!
Pacelta uzacs.
- Agh, tas taču ir tā pat kā jautāt: "Kurš izvaroja Jaunavu Mariju?"!

bezjēdzība turpinās.

2010-10-02T13:42:00.003+03:00

- Eu! Eu, Marta, skaties, skaties! Mūnvalks! Mūnvalks! ...
- Ko?
- Skaties, es mūnvalkoju!
- Ko?
- Akdies, skaties, cik stilīgi, es dodos prom, es dodos prom...
- Jā, dodies prom.
- Bet tik stilīgi!!!

Atmūnvaloju līdz datorkrēslam, noslēpu savas nosalušās pēdas mūnvalka snagijā (pleds ar piedurknēm) un kaismīgi drukāju. Klab-klab-klab-klab-klab-klabklaklab. Manā mājā ir ļoti auksts. Klab-klab-klab. Montai ir internets. Klab-klab-klab. Skolas avīze prasa daudz darba. Klab-klab-klab. Man vajag vēl fotogrāfijas. Klab-klab-klab.

Manu pašreizējo stāvokli varētu attaisnot ar... nē, laikam jau to attaisnot nevar nekā.

otrdienas pasakas.

2010-09-28T21:17:00.003+03:00

pasmaidi!

viņa pamodās vaidot pēc miega, kā viņa to arvien dara. izlūdzās laikam vēl desmit minūtes, tad vēl desmit... tad piecpadsmit minūtes mazgāja nost miegu un beigu beigās tik ļoti steidzās, jo atkal kavēja... tā tāda ierasta lieta viņas pasaku zemē.

viņa ietērpa sevi nesaskaņotās krāsās. viņa tā darītu arvien, ja viņai arvien būtu krāsas. tikai krāsās viņa jūtas līdz galam labi. ja ir krāsas, diena vienmēr izdosies.

gumijnieki, peļķes un lietuslāses, pat steidzīgā, slapjā skrējienā viņa paspēj izbaudīt lietaino pasauli, tā šķiet kā balta lapa, kuru var iekrāsot ar savām... jā, krāsām. kā gan citādi.

ierasties skolā un saprast, ka skrējiens veikts stundu par agru. sašutums, smiekli un nopūtas. vismaz laiks apdarīt darbus! viņa nosēžas pie diktāta, kurā pamana, ka dzīvojusi decembrī. jā, sniega segu gan ļoti gribas, bet vai jau tik drīz, meitene?

skola, skola, skola...
skola garlaiko un izklaidē, skolā var smieties un raudāt, skola tik daudz mums sniedz un man prieks, ka es esmu skolā. kā var nebūt ar tik brīnišķīgu kolektīvu?! kā var neatrast gaišumiņu pat briesmīgās un garlaicīgās stundās? un vēl jo vairāk, kā var neplīst pušu aiz laimes interesantās stundās ar aktīvu, jautru un ekspresīvu... es atkal dziedu slavas dziesmas, jā?

skolas gaiteņi ir mājas, skolā dejo, dziedi un ķiķini, skolā guli un pavadi tik skaisti.

šeit parādās pasakas piedzīvojums un viņas varoņa debija:
atrunāt skolotāju no briesmīgas ekskursijas nākamajā dienā, kas draud smagi izgāzties, un divdesmit minūšu laikā, kopā ar izpalīdzīgo, dārgo pavadoni Kiku, sarunāt citu!

a ko lai vēl te piebilst? ELLĒ JĀ, patīk man tā palīdzēt saviem mīļajiem cilvēkiem, sev un... nu, vispārējai labsajūtai. patīk darboties, patīk pacelt roku, pacelt balsi, pacelt viedokli.

tikai ar skolu kopā esot, man nekad nekas šeit neveidojas - šeit, internetā. tikai mans jocīgais twitteris. lomu spēles un blogs paliek kaut kā atpakaļ. lai arī man tik ļoti negribas... ai, ai. man kaut kā nesanāk. viss, pat neparastais, palicis tik ierasts. kaut kā nešķiet pietiekami nozīmīgs, lai pierakstītu. bet lomu spēlēm? lomu spēlēm nav spēka.

bet aizmirstot visu? es esmu laimīga. pasakā, bet ar milzīgiem kritumiem, milzīgiem kāpumiem, bet bez apakšām jau nemaz nebūtu augšu. es esmu laimīga un es esmu nelaimīga, es smaidu un es raudu, es... nu, es esmu.

Šonakt es miegā smējos

2010-09-26T15:35:00.003+03:00

Virsraksts uz mani skatās un jūtas tik skaists, un es jūtos tik laimīga. Sēžu vilcienā un mani nes uz mājām, ar katru mirkli tuvāk. Jūtos kā sviesta pretī Rīgai. Lidoju. Un tāda arī ir tā sajūta. Lidojumā.

Cukurfabrikas stacija.
Cukurfabrikas vairs nav, bet vilciena pieturu vēl arvien tā sauc. Es arī gribu, lai aiz manis kaut kas tā paliek.
Cukurfabrikas stacijā uz perona ir plāksne, uz kuras ir rakstīts:

"LOTE
ES TEVI MĪLU
ART#"

Es gribētu, lai tā tur paliktu. Atgādinājums par mani un to, ka kaut kad otrajā klasē kāds mani mīlēja.
Atgādiniet man, lūdzu, to plāksni nofotografēt. Plāksnes nedzīvo mūžam, bet es gribu atcerēties.
Es jau arī nedzīvošu mūžam, bet varbūt ilgāk par plāksni.

salīdzinājuši

2010-09-19T14:32:00.001+03:00

PIRMS PIECIEM GADIEM / PĒC PIECIEM GADIEM

Cik tev ir gadu?
12 / 17

Kur tu mācies?
Jelgavas 3. pamatskolā / Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā

Kur tu strādā?
Nestrādāju / Nestrādāju

Kur tu dzīvo?
Jelgavā / Rīgā

Kur tu izklaidējies?
Mājās kopā ar māsu. / Visur ar visiem.

Kāda ir tava frizūra?
Gari, pelēcīgi brūni mati. / Īsi, gaišbrūni mati ar dažādu krāsu šķipsnām.

Vai tev ir platīte/ortodontiskās skavas?
Nē / Nē

Vai tu nēsā brilles?
Tikko biju nopirkusi. / Ne regulāri.

Kas ir tavs labākais draugs?
Bieži mainījās. Drāmas, drāmas. / Manas mīlestībiņas, manas meitenes.

Kas ir tavs regulārais sirdsāķītis/simpātija?
Bija tāds puisis. / Nav

Cik daudz tetovējumu tev ir?
Nav / Nav

Cik daudz pīrsingu tev ir?
Auskari? / Auskari?

Kas ir tava mīļākā grupa?
Latviešu Roka Tautasdziesmu un rokenrola kasetes. / Nav vienas mīļākās, Līvi, Pērkons... tās pašas Latviešu Roka Tautasdziesmas, daži izpildītāji ar skaidru vokālu.

Kas ir tavas lielākās bailes?
Zēni / Vientulība

Vai tu esi pamēģinājis smēķēt?
Nē / Nē

Vai tu esi braucis pie auto stūres?
Nē / Jā

Vai tu esi lietojis alkoholu?
Alus neskaitās, nē / Jā

Vai tu esi arestēts?
Nē / Nē

Vai tu esi nokļuvis īstā ballītē?
Nē / Diez vai

Vai tev kādreiz ir salauzta sirds?
Nē / Jā

Nācu un aizgāju.

2010-09-19T13:58:00.000+03:00

Es nācu un aizgāju, aizgāju un nācu. Pie sevis es smīnēju, jo zināju, cik esmu brīvs, kā es visus varu apmuļķot - nākt, kad iegribas, aiziet, kad apnīk. Es nācu un aizgāju, aizgāju un nācu.

Un tikai tad, kad es atvēru acis, es sapratu, ka nekur negāju un nekur nenācu.

Vējš mani mētāja.

Nācu un aizgāju, aizgāju un nācu.

septembris, mans nogurušais septembris.

2010-09-17T13:47:00.006+03:00

jums noteikti piegriezušies mani solījumi, es zinu, man pašai ir, tāpēc es nekā nesolīšu. un patiesībā jau es nemaz nerakstu jums, lai arī tik ļoti vēlētos, kaut rakstītu.

te nu es atkal esmu, skolas bibliotēkā sēžu ar salīkušu muguru pie datora. gumijnieki spiež, datori skaļi dūc un es pārdomāju šo un to... nu, neko lielu, noteikti.

septembris man vienmēr ir nogurums. man vienmēr nāk miegs un es gribu tikai saritināties zem segas un aizmigt. es nemāku mācīties, bet man tas beidzot ir jādara, tā nu es mācos mācīties... neteiksim, ka sanāk labi.

rīti ir ļoti atkarīgi no tā, kas man mugurā. ja man patīk, kā izskatos, diena vēl var būt izdevusies. ja nē - tā noteikti būs katastrofa. šodien bija laba diena.

man kaut kā ļoti pietrūkst. es dzīvoju uz nervu sabrukuma, apātijas un bezjēdzīgu muļķību robežas, ja mani atstāj vienu kaut uz stundiņu, es sajukšu prātā un raudāšu. man ir tik daudz sīkumu, kurus prātā atzīmēju un skaisti formulēju, lai pierakstītu, bet rakstīt kladēs vairs nemāku, bet datora nav un nav... būšot kaut kad.

man pietrūkst lasīt jūs. man pietrūkst komentāru gaidas, man pietrūkst nojausmas, ka kaut kur kāds lasa šīs muļķības, pasmaida vai pamāj ar galvu. gribu pierakstīt savas muļķības. vēl man pietrūkst jūsu rakstu, jā.

dzīvoju tikai 140 zīmēs twiterī, jo tas pieejams caur mobilo telefonu.
labi. labi.

šovakar ir meiteņu vakars pie Ofijas un man solīja šo un to jauku. došos, lai varu sagatavot šo un to jauku kādam citam un... tad jau kaut kad.

Pie Pūka pielavījās Sivēns.
"Pūk!"
"Jā, Sivēn?"
"Nekas," atbildēja Sivēns,
pieķerdamies Pūka ķepai,
"Es tikai gribēju zināt, ka Tu te esi."

kas?

2010-08-29T12:28:00.002+03:00

gaisā uzgāja puspatiesības, tās pilnas pārdomu kā badīgu putnu knābji. āleluja, kur pazuda laiks, kur pazuda laiks, kur pazuda laiks? kur pazuda visas domas, kuras šeit bija jārada, kur pazuda apņemšanās, kur pazuda manas naktis, kur pazuda spēja radīt, vēlme radīt, radīt.

celšos un pazudīšu, es drīz atkal jums stāstīšu savas pasakas.
drīz, es nesolu. es neturu solījumus. bet varbūt.

man tik ļoti žēl, ka es neturu solījumus.

I Love The Way You Lie

2010-08-22T15:38:00.008+03:00

Over and over and over and over.

ROOM MEME!

2010-08-21T19:17:00.003+03:00

http://www.deviantart.com/download/176231854/Lotes_Room_Meme_by_Blusa.png

SKATIES, CIK FORŠI!

TU MAN MELOJI

2010-07-28T17:42:00.004+03:00

- Tu! Tu... man meloji!

- Par ko tu runā?

- Es runāju par taviem sasodītajiem, pretīgajiem MELIEM! Par tavu neīsto, tumšo dzīvi, kuru tu man esi uzgrūdis! Sūdu čupu, kuru esi izmēzis no sava dārza un pārsviedis pāri sētai tieši man uz galvas!

- Ko?

- Kā tu tā varēji?! Tev neriebj uz sevi skatīties? Ak, es tevi tā ienīstu, es tevi neciešu, nenāc tuvāk!

- ...

- Es nekad tev nepiedošu.

Aizcērtas durvis. Apmulsušas sejas.

Sirds plīst pušu dusmās un izmisumā, enerģijas daudz, bet to nav kur likt. Nespēks iekš spēka, sajūtas sakrājušās teju desmit cilvēkiem. Pietiek. PIETIEK.

- Neviens tev nav melojis. Neviens ar tevi nav pat runājis. Kas tev lēcies?

- Es tev pateikšu, kas man lēcies, tu sasodītais...

Pa gaisu aizlido matu skupsnas, dusmīgi šņācieni, un nezvērs it kā atbrīvojas. Uz mirkli. Jau nākamajā tas ir atpakaļ, ieritinājies pakrūtē uz palikšanu. KAS NOTIEK?

Aiz muguras paliek satriekti pīšļi.

- Ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu iedomājies lietas, kuras... nav... īstas.

- Tev tā šķiet? Tev tā ŠĶIET? Tu nezini! Jūs visi! Neko neziniet! Jūs... jūs cenšieties mani apmānīt, likt man sajukt prātā, lai paši ne pie kā nebūtu vainojami! Es izbēgšu! Jūs mani neapturēsiet!

Stikls plīst. Kliedziens. Pat krītot nevis izbaiļu, bet dusmu. Kā tas varēja notikt? Kā tas notika? Vai viņa bija dzērusi? Varbūt lietojusi narkotikas? Viņa bija slima? Vai variet apskatīt līķi? Nepieciešama atpazīšana. Jā, norakstīsim to kā pašnāvību.

Iztēle. Nogalina.

*parausta plecus*

Šim ierakstam NEBIJA jēgas.

par aiziešanām.

2010-07-24T19:23:00.002+03:00

dzīvē vienmēr kaut kad kaut kur ir jāaiziet. nu, gan uz neatgriešanos, gan uz atgriešanos, bet aiziet ir jāmāk.

ir cilvēki, kuriem talants aiziet ir jau no dzimšanas. īstajā mirklī, kad joprojām ir labi, vēl nav slikti. veiksmīgi.
ir cilvēki, tādi kā es, kas aiziešanu ievelk un šis laiks nav patīkams. tās ir mocības, eksistence bez jēgas, tas jebkuras beigas padara nepatīkamas un nedaudz sabojā dzīves stāstu. slinki.
ir cilvēki, kuri aiziet pārlieku ātri, norauj laimīgās beigas, pārlieku ātri padodas un ķeras pie kaut kā cita, aiziet. pārsteidzīgi, pat gļēvi.

un tad vēl ir jāmāk aiziet neatskatoties, bet saglabājot sirdī stāstu, kas nobeigts, nenogriežot visu kā ar nazi, bet arī nemitīgi nedzīvojot tikai šajās atmiņās.
mamma taču mācīja, ka pa ceļu iet atpakaļgaitā nedrīkst.
bīstami.

kas tev sakāms par aiziešanām?

omggg HAHAHAHAHA

2010-07-23T23:58:00.001+03:00

There was even going to be a party for you. A big party that all your friends were invited to. I invited your best friend, the Companion Cube. Of course, he couldn't come because you murdered him. All your other friends couldn't come, either, because you don't have any other friends because of how unlikable you are. It says so right here in your personnel file: "Unlikable. Liked by no one. A bitter, unlikable loner, whose passing shall not be mourned. Shall NOT be mourned." That's exactly what it says. Very formal. Very official. It also says you were adopted, so that's funny, too.

http://www.imdb.com/title/tt1127708/quotes

omgggg PORTAL omgggg THE CAKE omggg

2010-07-23T23:32:00.005+03:00

This was a triumph!
I'm making a note here:
"HUGE SUCCESS!!"

It's hard to overstate
my satisfaction.

Aperture Science;
We do what we must,
because we can.

For the good of all of us.
Except the ones who are dead.

But there's no sense crying
over every mistake.
You just keep on trying
till you run out of cake.
And the science gets done,
and you make a neat gun
for the people who are
still alive.

I'm not even angry...
I'm being so sincere right now -
Even though you broke my heart,
and killed me.

And tore me to pieces.
And threw every piece into a fire.
As they burned it hurt because
I was so happy for you!

Now, these points of data
make a beautiful line.
And we're out of BETA.
We're releasing on time!
So I'm GLaD, I got burned -
Think of all the things we learned -
for the people who are
still alive.

(Go ahead and leave me...)
(I think I'd prefer to stay inside...)
(Maybe you'll find someone else
to help you?)
Maybe Black Mesa?
That was a joke! HAHA!! FAT CHANCE!!

Anyway this cake is great!
It's so delicious and moist!

Look at me; still talking
when there's science to do!
When I look out there,
it makes me GLaD I'm not you.

I've experiments to run.
There is research to be done,
on the people who are
still alive.
And believe me I am
still alive.
I'm doing science and I'm
still alive.
I feel fantastic and I'm
still alive.
While you're dying I'll be
still alive.
And when you're dead I will be
still alive.

Still alive.

Still alive.

O_________________O
HURRRRR!
SintijaunLote

nav laika, viss krājas.

2010-07-19T15:42:00.003+03:00

galīgi nav laika (un datora) ar jums, manu neredzamo, neeksistējošo, mīļo, esošo auditoriju parunāties, pastāstīt par savu dzīvi šodien (kaut gan tā ļoti neatšķiras no manas dzīves vakar), jo esmu tik datorizēts bērns, pildspalva negrib klausīt un nerakstās tik labi kā klabinot taustiņus.
tas ir kaut kā skumji, bet...

...bet tu zini, es mīlu.
un man ir labi.

ar radiem, ar papu un māsu, ieritināties nosacītā mierā un neko daudz nedomāt, jo viss notiek tā pat.

gan jau tiksimies.

ja ne, atbrauc ciemos. atsūti vēstuli. piezvani man.
es zinu, ka esmu tev parādā.

31 (interesants) fakts par mani

2010-07-11T15:10:00.006+03:00

1. Man patīk runāt par sevi. Man patīk visiem par sevi stāstīt, izcelt savas dzīves priekus un bēdas, pavēstīt pasaulei savu stāstu un tai pat laikā atgādināt sev pašai – cik gan sasodīti labi man ir. Man patīk par sevi pasmieties, man patīk ar sevi palepoties, man patīk manas dzīves stāsts, jo es to varu pastāstīt tā, kā neviens cits to nekad nespētu. Esmu mazs egoistiņš.
2. Esmu atkarīga no rakstīšanas. Nemitīgi ienāk prātā dažādas frāzes, kuras jāpieraksta, no emocijām tieku vaļā tikai tad, ja tās izliktas uz papīra/datora ekrānā, vienmēr pie rokas ir mobilais telefons ar interneta savienojumu un twitteri, kuru izmantoju kā savu īso un kodolīgo ģeniālo domu izgāztuvi... un vispār, internets ir sasodīta skatuve, kas man ļauj palaist savu emocionālo caureju.
3. Es mīlu spoilerus un man tie ir nepieciešami. It īpaši skumīgos stāstos. Es filmām un grāmatām dzīvoju līdzi pārāk daudz, tāpēc man ir ļoti svarīgi zināt, vai es drīkstu cerēt uz laimīgām beigām. Pie tam, mirklī, kad es lasu vai skatos, es dzīvoju tajās emocijās, vienalga, vai es zinu vai nezinu, kas būs tālāk.
4. Visām grāmatām es pirmo izlasu pēdējo lapaspusi. Arī pirms es kādu grāmatu pērku, es izlasu anotāciju un pēdējo lapaspusi. Ja tā ir laba, tad es grāmatu nopērku.
5. Es lasu sieviešu romānus. Tie ir viegli, smieklīgi un vienmēr ar laimīgām beigām. Tie palīdz atgūties no smago grāmatu uzkrautās emocionālās bagāžas.
6. Man pieder divi simti četrpadsmit grāmatas, visas es esmu lasījusi vismaz divreiz un tas nekad neko nesabojā.
7. Nekad neko neesmu smēķējusi un nesmēķēšu arī.
8. Jebkurai tējai es pielieku vismaz četras tējkarotes cukura.
9. Man vēl joprojām pārlieku daudz nozīmē tas, ko par mani domā citi, un ir grūti pārdzīvot, ka es kādam nepatīku.
10. Es dievinu veidot projektus un prezentācijas, man patīk vadīt grupas, organizēt darbus. Darot ko tādu es jūtos visērtāk. Man nepatīk grupas darbā vilkties kādām līdzi vai ļaut, lai visu izdara manā vietā. Ja es daru, tad ielieku tur iekšā sevi visu un daru.
11. Runājot es ņemu palīgā pilnīgi itin visu. Es daudz žestikulēju, ar sejas izteiksmēm dzīvoju līdzi stāstam, reizēm pati sev taisu „skaņas efektus” – ķērcu, burkšķu, purkšķinu, dūdoju, čīkstu, pīkstu – it īpaši bieži tas notiek, kad stāstu par ko tādu, kas mani aizrauj, vai tad, kad nezinu, ko teikt.
12. Es neticu mūžīgai mīlestībai.
13. Es nespēju noskatīties uz netaisnību. Bieži vien vispirms domāju par citiem un tad tikai par sevi, lecot kājās un vēršot visu par labu, aizstāvot kādu, kuru apceļ bariņš, bet pārējie tikai noskatās. Es nemāku būt vienaldzīga.
14. Man ļoti bieži dažādu iemeslu pēc riebjas cilvēki. Pārāk vienaldzīgi, pārāk emocionāli, pārāk stulbi, pārāk iedomīgi, pārāk muļķīgi, pārāk izlecoši, pārāk iespaidojami, neko nezinoši, aitu bars un tamlīdzīgi. Bieži vien gadās, ka man riebjas pat diezgan tuvi draugi. Un tā ilgstoši.
15. Esmu patriote.
16. Es neskatos šausmu filmas. Riebj.
17. Man patīk dzīvot vienai. Diemžēl vēl nedzīvoju. Tikai reizēm.
18. Es ar runāju ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar dzīvniekiem un lietām. Regulāri sarunājos ar savu kaķi. Es atvainojos stenderēm, kad tajās ieskrienu, vaicāju datoram, vai tas ir noguris, bieži runāju ar spoguli: „Nu, kā izskatās?”
19. Man patīk veidot sarakstus, statistikas, plānot lietas. Izbaudu sava plānotāja aizpildīšanu, nesen sastādīju sarakstu ar visām savām divsimts grāmatām – nosaukumu latviski, oriģinālvalodā, autoru, valodu, oriģinālvalodu, izdevēju, gadu un vērtējumu.
20. Manas istabas sienas ir viscaur aprakstītas un apzīmētas. Katrs, kas te ir ciemojies, ir atstājis savu zīmējumu, citātu vai kaut tikai parakstu. Kādā bezmiega naktī es ar krāsainām plaukstām „aptaisīju” savas istabas durvis. Man patīk tā.
21. Es varu stundām ilgi vazāties pa humpalām un uzlaikot kleitas. Jebkur citur iepirkšanās man sagādā mocības, it īpaši tad, ja neesmu viena. Kurpes pirkt man riebjas, tāpēc arī man pieder labi ja trīs pāri tādu.
22. Krāsains, raibs žigulis – mana nākotnes mašīna.
23. Man patīk kārtība, man patīk visu salikt pa plauktiņiem, bet skatoties uz manu istabu tā nebūt nepateiksi. Mūžīgais haoss. Vienmēr ir bijis.
24. Es cenšos uzvilkt visas drēbes, kas man ir, tāpēc ļauju veļas kastei lēnām piepildīties līdz augšai, skapim iztukšoties, un tikai tad, kad skapī palikuši vairs tikai kādi trīs drēbju gabali, kas nekādi neiet kopā, es taisu lielo drēbju mazgāšanu. Sanāk piesēsties pie veļas mašīnas vienu reizi mēnesī.
25. Es cenšos nekad nevilkt vienu un to pašu divas dienas pēc kārtas.
26. Gribētu mācēt zīmēt, grafiķot vai kaut ko spēlēt, bet negribu mācīties. Gribu tā vienkārši – mācēt.
27. Bieži aizdomājos par to, ko gan domā cilvēki, ar kuriem braucu vienā autobusā. Pati nemitīgi galvā sastādu dialogus, veidoju situācijas, kuras varēja notikt. Bieži esmu domājusi, ka tā rodas grāmatas, bet, uzrakstīti uz papīra, visi šie dialogi nav vairs… pareizi. Un tad es ļauju tiem izgaist.
28. Man ir maza, brūna kladīte, kuru vienmēr nēsāju līdzi kopā ar savu plānotāju. Tajā ļoti neregulāri pierakstu citātus, dziesmu lirikas, domugraudus un vienkārši – tā brīža sajūtas.
29. Es dievinu fotografēties. Un fotografēt. Diemžēl man nav sava fotoaparāta un es netieku pie fotogrāfijām tik bieži, kā gribētos. Tomēr pēdējo četru gadu laikā ir sakrājušās 400 digitālās fotogrāfijas, kuras pamazām top taustāmas un tiek līmētas pie sienām, skapjiem un visur citur manā istabā.
30. Manā galvā rodas dīvainas lietas. „Skumjā padauza.” „Viņš nomira lēnā un seksīgā nāvē.” „Man nav ne jausmas, kāpēc es nomiru.” „Ko mans soliņš nakts vidū dara man pa ceļam?!”
Tādas idejas kā četros naktī doties fotografēties manas dzīvojamās mājas kāpņu telpā/liftā… guļamajā apģērbā, Poterīgā ietērpā doties pastaigā pa Rīgas centru un mest kūleņus parkā, milzīgas lietusgāzes laikā klaigājot skaidrīt apkārt un tad skriet jūrā peldēt… un dziedāt, dziedāt visās iespējamās vietās.
31. "Cilvēki piedzeras un appīpējas, lai darītu to, ko es daru ikdienā. *huh*"

gar(as)das pārdomas pēc negulētas nakts.

2010-06-28T12:49:00.003+03:00

hmm. tik ļoti bail nejēdzīgi iztērēt sev atvēlēto laiku. tik ļoti bail tik daudz ko neizdarīt. dažreiz sēžu mājās, savā gultā, paslēpusies zem segas un paliek baisi - cik gan daudz es vēl neesmu izdarījusi. jūs nemaz neticēsiet! un tai pat laikā, kur es esmu? gultā. zem segas. nejēdzīgi iztērēju sev atvēlēto laiku.

vai pēc piecdesmit gadiem es uz šo atmiņu varēšu skatīties ar prieku un lepnumu? vai man vispār būs šāda atmiņa? par to, ka es negribēju nejēdzīgi iztērēt savu laiku? diez vai. sēžu tikai un domāju, čīkstu un jūtos maziņa, maziņa...

jā, tā ir tā sajūta, kāda rodas, kad pārāk ilgi skaties zvaigznēs. tik sen neesmu tās redzējusi. un tomēr. tad, kad skaties zvaigznēs, tu vienmēr saproti - cik gan mazs, cik nenozīmīgs, kāds puteklītis tu esi. tu jūties piepildīts, jo debesis ir tik skaistas, pasaule tik netverama, un tomēr tai mirklī tu to mazliet esi notvēris, un tai pat laikā - tu jūties pilnīgi iztukšots, jo neesi nekas.

ne jau tādā sliktā nozīmē - nekas. es sev patīku. es sevi apzinos. pat tad, ja es esmu nekas, es tomēr esmu kaut kāds nekas! pilns un tukšs. nopūta.

ļoti pietrūkst cilvēku. jau otro dienu sēžu mājās. bet man nepietrūkst visu cilvēku, piemēram, man nepietrūkst īgnu cilvēku, man nepietrūkst stulbu cilvēku vai kaitinošu cilvēku. man pietrūkst labu, jauku, MANU cilvēku, kuru klātbūtnē es varu justies brīvi, nedomāt par visu to, ko viņi no manis sagaida, vienkārši būt un zināt, ka tas pilnībā apmierina arī otru personu. un negaidīt neko arī no otra. tā. tam vajag būt.

es tagad stāstu cilvēkiem, ka rakstu blogu par dzīves jēgu. nu, gandrīz tā.

un tai pat laikā pazūdu lielā tīkla tīmekļos, lai uzbāstos cilvēkiem ar savu klātbūtni, ar dzīvi, ar visu un neko. palika labāk. laikam. ehhh. uzredzīti.

a very potter birthday.

2010-06-20T21:30:00.006+03:00

bija, bija, bija Reinim dzimšanas diena.
ēdām, dzērām, uz grāmatām skatījāmies jubilārs
Harijs Poters un random lampa, nudien

kā izrādās, man piestāv!
nōtī, nōtī smiekliņš
parkā arī, ar šalli... un kino!

tad mēs visu ko darījām
skatījāmies Poteru. ;D es cacojos
CŪKKĀRPA! nu, maziņa. gandrīz skaista Kitija

un vēl
vēl Poteru skatījāmies pastaigājāmies uz kino bijām
pie datora Poteru skatījāmies random lampa un akinatoru spēlējām

un vispār, jā, jā.

nesakarīgs domu virknējums.

2010-06-20T05:54:00.008+03:00

viens divi trīs. pārbaude. vai dzirdat? hallo! hallo? hallo. hallo!!!

ieraksts numur divi simti - tas ir daudz! iet gaisā, par ko tad mēs šodien runāsim? palaists garām tik daudz, ik dienas, ik stundas uzradās doma, kurai sekoja: "JĀUZRAKSTA BLOGĀ!", kurai sekoja datora ieslēgšana, bloga atvēršana un... vārdi nenāk. negrib domas tajos ietērpties. kailas skraida pa manu galvu līdz pagaist, saplūst ar to raibumu, kuru piedāvā lielais Tīkls.

pī pī pī pī pī pī pī
atvienojās. kas? smadzene! ko? nesaprotu. ko jūs gribiet? glābt? nevajag man nekādas glābšanas! domu reinkarnācija? nepastāv! māņi un pesteļi! es tādām lietām ne-ti-cu! oho, atcerējos... nē, nav tava darīšana! nav tava darīšana gar manu domu pornogrāfiju, neiešu jau tādu skaistumu ietērpt kādos vārdos vai zilbēs, vai teikumos, vai attēlos, vai dziesmās, vai melodijās, vai zīmēs, vai krāsās. nē un nē. nesanāks tā, kā gribēšu, tā vai tā.

o, mammu, sakarnieks nāk! tinkš. pieslēdza. ir?!
hmm, nav gan, varbūt kaut kas ar kontaktu nav kārtībā? jāaplūko. ahā, pie kontakta uzraksts:

Cienījamā smadzene!

Elektrības padevi atslēdzām sakarā ar

jauno taupības režīmu, ko ieviesa sirds.
Pie tam, tas viņai labāk palīdzot

koncentrēties. Nu, sveču gaisma. Un ko

tad vairāk par gaismu tai sirdij vajag?

Ar cieņu,

Jūsu aknas.

man jautājums.

kāpēc aknas? vēlviens. kā aknas varēja atslēgt elektrības padevi? vēl. kad atgūsim elektrību? vēl. vai tā sirds ir galīgi *****? vēl. ko man darīt TAGAD?

man taču jāraksta ieraksts! nav obligāti? nekā, ir gan! ko? kāpēc? nu, lūk, es jau LABPRĀT atbildētu, bet, REDZ, smadzenei kontakts ir IZRAUTS! (ha, negaidīji, ka man tomēr sanāks arī bez smadzenes? apvedu ap stūri, man gudrība dzīvo arī kreisajā nāsī!)

negulēta nakts. bet man slikti nav! patiesībā, vēl labāk! re, uz sienas sēž mana ēna un smejas. jāiet pārmācīt. ka došu pa purnu! AU-AŪŪ! es neesmu vainīga! es neesmu vainīga, ka ēna slēpjas aiz sienām. ptfu, maita.

sirsniņa, sirsniņa sitas. Līvi, jā, Līvi vienmēr dzīvi.

2010-06-18T14:52:00.005+03:00

Par maz. Par maz tās sajūtas, ka tu esi starp savējiem, zem kājām zaļa zālīte, blakus aug zaļš koks, sirsniņa dzen asnus tepat mājās un pukst līdzi mūzikai. Labai mūzikai.

Negribētos rakstīt sentimentālais muļķības, bet ko nu tur vairs, es jau esmu sākusi, un dažreiz vajag, jo tikai tā var pateikt to, ka sirsniņa plīst uz pusēm, acis valgas kā gotiņai, bet domas tikai maisās, maisās uz riņķi un neko jēdzīgu tā arī neizdomā, tikai stāsta par Līviem, par Pērkonu, par Lingu un Credo, stāsta, ka tu, cilvēk, esi piedzimis mazliet nepareizajā laikā.

Jā, vakar bija gandrīz vai līdz malām, vakar domas aizgāja pastaigāties un ļāva sirsniņai aizpukstēt mūzikas ritmā. Sākums gan tāds mazliet neveikls, bet beigas - beigas jau vienmēr ir tik labas, vai ne? Jo tās ir beigas. Kā sākums. Sapinos.

Kad biju maziņa, mums mājās bija tāda kasete. Latviešu roka tautasdziesmas. Spēlēju uz riņķi vēl un vēl, un vēl, daļēji tāpēc, ka tā bija vienīgā, kura bija klausāma un nebija pasaku, bet vairāk tāpēc, ka... nu, skanēja. Saki ko gribi, bet skan tās dziesmas kaut kā skanīgāk, kaut kā skaļāk, kaut kā tuvāk un mīļāk. Vai ne?

Un tik skaļi, tik tuvi skanēja gan Piedod man, gan Ziņģe par bailēm, gan Dzelzsgriezējs, Ozolam, Meitene Zeltene un arī Pērkona Neatvadīsimies, Lingas Nāc dejot...

Un tad beigās, kad skatuve palika tukša un Grodums pēdējo reizi mums dziedāja Dzimto valodu. Nu kā te viens cilvēks var nepazaudēt sirdi?! Pazuda. Kaut kur tagad mētājas, starp ziediem un dziesmām, pie tukšās skatuves, zaļās zāles un augošiem kokiem turpat blakus. Mētājas tur, kur vakar vakarā visi stāvējām kopā, un bija tā sajūta, ka apkārt visi - savējie. Tur, kur doma par visu to šmuci, kas mums ar mūsu valsti ir sanācis, par dusmām un ķengāšanu, kur tas viss liekas smieklīgs un neīsts, jo tā jau nav. Mēs jau vēl esam, un esam daudz, pietiekami daudz, lai aizdziedātu man ausis ar Dzimto valodu.

Nu, lūk kā. Sentimentālas muļķības no cilvēka, kurš piedzimis nepareizajā laikā, zina tik maz un neizliekas, ka zina vairāk.

vēstījums pudelē.

2010-06-12T19:09:00.008+03:00

Tālām un tuvām zemēm!

Mēs iemetām šo pudeli jūrā cerot radīt jaunu piedzīvojumu. Ja tu to atradi, tad esi daļa no piedzīvojuma. Atraksti!

I******* iela **-**
Rīga, Latvija
LV-****

Mēs -
meitenes ar vēju matos,
meitenes starp grāmatu lappusēm,
Lote un Monta.

2010. gada 11. jūnijā, Apšuciemā

Kā gara nopūta. Kā atgriešanās mājās un aizceļošana. Piedzīvojums. Hmm.

Tas sākās agrā rītā, pārāk agrā, lai es spētu piecelties, bet doma par cilvēku, kuru satikšu, ja piecelšos, lika man izvelties no gultas un, pa ceļam ieskrienot stenderē, aizkļūt līdz dušai. Es modos, juceklīgi darot visu pēc kārtas, nepārtrauktā kustībā, jo savādāk man draudēja aizmigšana, es piespiedos, apspiedu nesaklātas gultas vilinājumu un spītīgi to saklāju, lai tā vairs nespētu mani aicināt, es savācos, koncentrējoties uz visu, kas jāpaņem līdzi, kas jāatceras, es kārtoju mantas, sakrāmējot ceļam smieklīgi daudz kleitu un aksesuāru. Pēc stundas - cik daudz gan var paveikt stundā! - es gatava pametu mājas ar divām somām uz pleciem, lietussargu un jaku rokās, pacilātu garastāvokli un mērķi - autoosta.

Rīts pelēcīgs, tāds ļoti darba dienas rīts, un somu nudien man ir par daudz, kad abām pievienojas vēl arī iepirkumu maiss, bet es turpinu ceļu. Liekas, ka cilvēki pamana dungojošo, smaidīgo meiteni pelēkajam rītam nepiemērotajā krāsainajā īsroku krekliņā, bet varbūt te runā tikai mana Lielā Vēlme Būt Īpašai Un Pamanāmai. Es aizceļoju līdz autoostai stundu agrāk, nekā vajadzīgs, nopērku biļeti un tā pat - dungodama - iekārtojos uz soliņa, lai priecīgi lasītu Harija Potera pēdējo daļu - atkal. Bet, ja tu sen neesi lasījis kādu grāmatu, tev piemirstas tās šarms, paliek tikai kaila sižeta līnija, kuru der laiku pa laikam atsvaidzināt. Un Harijs Poters IR forša grāmata, ejiet taču tālāk.

Pēc stundas pienāk arī autobuss un es varu dungot tajā līdz pat mirklim, kad izlemju, ka jāsāk uztraukties par to, kur man jākāpj ārā. Hmm, sanāca uztraukties tieši divdesmit sešas minūtes, kas ir 35% no visa brauciena laika. Ziniet to satraukumu, kad tu sēdi izslējies sēdeklī un centies izlasīt visas zīmes, kas parādās uz ceļa, vēlreiz un vēlreiz pārlasi tev atsūtītās norādes, kad būtu jāceļas kājās vai vismaz jāsāk domāt par celšanos? Nuja. Divdesmit sešas minūtes stresa un zīmi "APŠUCIEMS" es sagaidu kā svētību. Un turpat mani arī sagaida mana Monta.

Piedzīvojuma labākā daļa, bet es nemāku tā aprakstīt. Jo netverami.

Bezgalīgas pastaigas gar jūru, bradāšana, divas meitenes kleitās, vējā plīvojošiem matiem. Daudz fotogrāfiju un smieklu. Tad histēriskas izdarības ar krāsām, vēl vairāk smieklu un vakara sarunas, kad jukām prātā. Mēs izplānojām, kā strādā manas smadzenes, jo es patiesībā Montu esmu izdomājusi, un tad Montu esmu izpušķojusi, un tad Monta ir izdomājusi mani, un tad Monta ir izdomājusi pati sevi, un tad mūs abas izdomāja kāds cits, citā pasaulē, un viņš visu zina, un mēs zinām visu, ko zina viņš, vismaz tik daudz, cik viņš ir iedomājies mūs iedomājamies. Tad ir nakts ar saldu miegu, atkal pārlieku agrs rīts, Tukums un nozīmīte "I *heart* my girlfriend", auskari un lietotu apģērbu bode, un atkal Apšuciems, un snauduļošana smiltīs kopā ar sauli, pilnīgi bezjēdzīga seriāla sērijas noskatīšanās, atkal smiekli, lieli plāni, garš gājiens pa pludmali, iecerētas vietas atrašana, fotografēšanās, smiekli, gājiens atpakaļ, atkal jau nakts ar skaļiem, biedējošiem trokšņiem, un rīts, smieklīgi vēls, gulšņāšana, miers un klusums, vētījums pudelē un tā nogādāšana lielajā plašajā, gājiens atpakaļ un visbeidzot - atvadas.

Tas vienkārši bija skaisti.

uz jūru!

2010-06-08T22:26:00.006+03:00

pasmaidi! jo es jau līksmoju!

nepieminēsim vairs to, kas padarīts, nu gan iesim svinēt! jau rīt es braucu pie savas Montas, lai nodotos fotogrāfiju, jūras, vēja un viņas sabiedrības orģijām. kad atgriezīšos, palīdzēšu mīļajai Annai pārdot lietas, tad pie Reiņa uz dzimšanas dienu (man nav ne jausmas, ko viņam dāvināt!) un tad, un tad, un tad? oho, viena diena brīva! tad zobārsts un vēl viena diena brīva! kas tālāk? ai, dzīve, ai, viss!

mākslinieciska ietilpinājuma laiks! (haha, it kā es spētu...)

Viņa iznira. Ūdens pēkšņi bija kļuvis mierīgs, un vējš vairs nedzenāja viļņus, ļaujot viņai atvilkt elpu un nomierināties. Aiz muguras ausa saule. Apjukums. Šī pasaule pēkšņi likās kā jauna. Un vai tad tā tāda nebija?
Jūras dibena smilts bija viņai čukstējusi stāstus par jauno pasauli. Tā esot kā atdzimšana. Atmiņas par robainiem klints smiekliem. Tie nekad neticēja jaunajai pasaulei, stāstīja, ka tā esot pasakas vien, jo paši nekad to neredzēs, jo daba bija tos iedobusi pašā jūras pakājē, blakus čukstošajām smiltīm. Daba radīja skeptiķus, kuri triecas pret pasauli - jā, tas tiesa, nevis tu triecies pret klinti, bet gan klints triecas pret tevi!
Rētas uz viņas muguras stāstīja par klints triekšanos.
Viņa peldēja uz krastu, peldēja un peldēja, līdz ar kājām spēja aizsniegt zemi. Jaunās pasaules zemi, svēto zemi, viņa skāra ar savām daudzcietušajām pēdām. Viņa nāca uz krastu, nāca un nāca, līdz izkāpa ārā no jūras un nopurinājās.
Jaunā pasaule.
Viņa noāva savas klintsbluķu kurpes un devās mežā basām kājām. Viņas kailā mugura pazuda starp kokiem. Viņa iznira, kā bija sapņojusi. Iznira.
Saule aust.

Uzredzēšanos.

kabūm, babūm.

2010-06-08T20:51:00.001+03:00

nu, ko, es to izdarīju.

jā vai nē?

2010-06-07T13:56:00.004+03:00

ir jā vai nē, ir melns vai balts, ir debesis vai zeme, ir smiekli vai asaras, ir... jā vai nē?

izvēle it kā vienkārša, bet justies kā cilvēkam, kas padevās... tik ļoti nepatīk. vieta, ēka nav mājas. mājas ir cilvēki. un, kad cilvēki ir prom, ēkā paliek vien atmiņas. tādu ēku labāk pamest un aizslēgt, lai nekad vairs neviens to necenstos piepildīt. tas aiziet. man būtu jāļauj.

bet pienākuma sajūta vēl sien klāt.
un tie iemītnieki, gandrīz kā nevēlami parazīti, kas ieķērušies pavisam nemanot? vēl palikuši? ne TIE māju cilvēki, bet... pārējie? jaukie, mīļie, interesantie, bet... ne tie? vai to dēļ palikt ēkā, kas reiz bija?

nē un nē, bet jāizvelk vēl līdz termiņa beigām... vai vajag? KAM vajag?! visi, kuriem it kā vajadzēja, sen kā jau ir prom. kāpēc es esmu spiesta palikt?

pārkāpt pāri saviem principiem, atzīt, ka kļūdījos. aizslēgt mājas durvis un aiziet. neatskatoties. un tikties ar saviem draugiem... citudien.

Akarmed Allebana, Akarmed Allebana.

pasmaidi.

slinks ieraksts.

2010-06-04T15:11:00.004+03:00

pasmaidi.

kaut kas man jau ir jāuzraksta, lai arī jūtos nedaudz nogurusi no visas tās interneta jezgas. internets ir prasīgs, tas prasa uzmību un laiku, tas prasa nervus un spēku, tas prasa ierakstus un lasīšanu. internets nav pavāļāšanās pludmalē, internets nav draugs, internets prasa un viņam viss vienalga.

man slinkums slinkot. bet man nebūtu slinkums būt kaut kur citur. tikai man slinkums tur nokļūt. jo tas prasītu daudz zvanu, daudz atteikumu un daudz... spēka. beigās man vienai būtu jābūt kaut kur, bet es jau negribu viena. un ne vienmēr gribu ar vieniem un tiem pašiem. un man ir daudz ideju. bet slinkums... nu, jūs jau sapratāt.

gribētos atrasties kaut kur citur un apsveikt sintiju vārda dienā. un vēl gribētos vairāk gribēt. un labāk izskatīties. un bwāh. gribētos, lai man apkārt būtu skaistāk un vairāk gribētos to visu savākt. eh.

pilnīgi bezjēdzīgs, nelasāms, bezbilžains, slinks un čīkstīgs bloga ieraksts.

gribētos. bet negribās tik dikti. ieslēgšu mūziku un apskatīšu to gribēšanu no citas puses. varbūt tomēr starta pogu atradīšu, piestartēšu un aizies.

vasarai atver logu, izkāp!

2010-06-01T00:01:00.002+03:00

pasmaidi.

ievelc garu, garu elpu un aizvelc vakardienu vakardienai, lai tur arī paliek līdz vasaras beigām. atbrīvojies no liekā, noliec to pie maija sliekšņa un izbrien ārā, va-sa-rā!

visi netikumi, rūpes un muļķīgās izdarības, slinkums un viss... viss paliek pie maija beigu sliekšņa.
šķīstīšanās! krāsu ezerā, mazliet pabālā pusnaktī, ar rasu zālē un kailām potītēm. nē, ne ezerā - veselā jūrā krāsu! un ar smiltīm starp kāju pirkstiem. pavēsi... bet peldēties jau nevar ziemas kažokā. to arī met nost! visu, visu nost, un tad dejot lietū baltā kleitiņā, tik smieklīgi, tik bezjēdzīgi jauki.

mest kūleņus centrālajā kanālā, irdināt bruģi un aizdziedāt sauli.
smiekli, smiekli, smiekli.

vai tu zini manus mīļākos vārdus?
mīlu. smiekli. smaidi. vējš. jūra. vasara. pavasaris. brīvība. tu. es. pasaule. mamma. tētis. kūleņi. lietus. negaiss. bezjēdzība. vārds. vēl, vēl, vēl...

man patīk. vārdos. runāt.
un arī klusēt man patīk.

kā sapnī.

STOKHOLMA! (BEIDZOT!)

2010-05-30T16:12:00.027+03:00

jo mēs bijām Stokholmā, jo tur lija lietus, jo es nopirku alni, jo man ir daudz makro, jo... jo... jo! fotogrāfs - es.
| alnis | alnis un Kitija | alnis un Reinis | Lote un alnis |
| Zviedrijas karogs un Lotes bikse | Lote un alnis |

mēs izbraucām no Rīgas baigi jautri, skaļi dziedot un taisot cacīgas bildes. fotogrāfs - es.
| māksla ar vēdekli | debesis un kaijas | līcis un laiva |
| māksla ar jūru | cacīga bilde | skats atpakaļ uz Rīgu |

es taču teicu, ka cacīgas bildes! fotogrāfs - Kitija. bilžu bija daudz.
| esmu skaļa, jūs taču zinājāt | noslēpumaini AR vēdekli! | un baigi cacīgi |

tad mēs gājām uz mūsu kajīti, un rekur esmu es savā gultā, hahā! es kaut ko baigi darīju. fotogrāfs - Kitija.
| rekur es apvainojos | rekur es smaidu | rekur es dancoju |

tad mēs kajītē mazliet izklaidējāmies, mhm. fotogrāfs - es.
| rekur māksla ar kajītes logu | Kitija cīkstās ar Reini, Kitija zaudē |
| māksla ar Kitiju | smuka Kitija |

tad mēs izgājām uz klāja, kur bija WOOAH, VĒJŠ, GĀŽ GAR ZEMI. un jā, mēs bijām jau diezgan patālu. fotogrāfs - pirmās trīs Kitija, pēdējā es.
| rekur vējš mani gāž no kājām | jā, Reinis un es pie malas |
| es... hmm... ē... pieturu kleitu | MĀKSLA skaista ar Kitiju un Reini |

*te bija visādas lietas, mums ar klasi bija satikšanās konferenču zālē, tad bija spēles, vēl mazliet pablandīšanās, dancošana, karaoke un tā*

šeit mēs naktī dodamies uz kajīti un es spokojos mūsu gaitenī dziedot "All My Loving". fotogrāfs - Kitija.

*nakts. guļam. nešūpo.*
*rīts. esmu augšā pirmā un jau ārdos*

no rīta Lote nekādi nevarēja iztikt bez cacu bildēm, aha.
| skaties, briesmonis! | ārprāts, rekur Kitija! |
| smaidiņš, smaidiņš | bēdīgs |

Stokholma mūs sagaidīja pelēki un slapji. uz klāja biju izmukusi tikai lai uzņemtu šīs divas bildes.
| taisni | un māksla |

*te bija nokāpšana no kuģa, braukšana ar sabiedrisko transportu, pastaigāšana pa gājēju ieliņu, aļņa nopirkšana līdz mēs nonācām pie Karaļa pils*

roarr, rekur es un LAUVA! fotogrāfs - es un Kitija?
| lauva, roarr | un rekur lauva ar mani, roarr |

šeit ir māksla ar... svarīgo Stokholmas māju. fotogrāfs - Kitija.
| te ir šui šui un bahū | te ir šui šui un bahū un Reiņa galva |

māksla Karaļpils... pagalmā? gaidām sardzes maiņu. fotografē Kitija un Lote
| māksla ar virvi un fonā mūsējie | māksla ar arku un debesīm | Lote |
| māksla ar zemi | Kitija | vēl viena māksla ar virvi |

stilīgas bildes MELNBALTAS un CACĪGAS! un... nu bet bija tiešām, TIEŠĀM garlaicīgi! ilgi jāgaida. :( un skaisti taču! fotografē Lote
| emo! | priecīgi emo! |
| vēl priecīgāki! | un domīgi/nopietni/dusmīgi |

sardzes maiņa bija garlaicīga, jo lija lietus un tad nevar būt interesanti - nebija ne zirgu, ne orķestra, vispār nekā nebija. un tāpēc nevar arī neko interesantu nofotografēt, BET, ja to pārvērš par mākslu UN apgriež ar kājām gaisā - ir interesantāk! fotografē Lote

*šeit ir pats slapjākais gājiens uz muzeju pussalu, kāds jebkad ir zināts. izmirkuši un slapji, nedaudz kašķīgi un neapmierināti tur nonācām un es pierunāju savus čomus (hahahā) doties uz JUNIBAKENU!*

REKUR ES APSKAUJU LINDGRĒNES TANTI!
*heart *heart* *heart*
fotogrāfs - Kitija
*heart*

REKUR MĒS ESAM JUNIBAKNĀ, EJTUNOST, NE?
*priecīga Lote* fotografē Kitija/Lote
| MUMIŅU MĀJĀ! | pie maza galdiņa uz maza krēsliņa | WC |
| neskatieties uz Reini, skatieties uz Karlsonu! | mhm | smuki |

jā, es te esmu viss. fotogrāfs - Kitija
| ROARR, ESMU STIPRA! | rekur esmu puika |
| un te skaista meitene, roarr! un man ir zaļas krelles! |

*šeit mēs atkal satikāmies ar visiem, izmirkām un tad gājām, gājām, gājām uz prāmi atpakaļ...*

mēs gājām. fotogrāfs - Lote
| tur bija zaļa pļava | un tas jau ir tunelis uz prāmi |

tad mēs noguruši sagāzāmies kajītē, kur visi padusēja, bet es sēdēju uz savas lielās palodzes un uzņēmu skaistas fotogrāfijas, hahā!

daudz skaistu bilžu uz palodzes, jā.

*izlaistas pašas KOLOSĀLĀKĀS vakariņas EVER. Zviedru galds. viss, ko vien vari iedomāties, ēd, cik lien iekšā (kas diemžēl bija nožēlojami maz. ;D), un vispār - sēdi terasē kuģa pakaļgalā ar milzīgu stikla sienu, kamēr kuģis dodas prom no Stokholmas. ehh. tas bija skaisti. *notrauš asaru* tā dēļ vien vērts atgriezties! ;D*

kamēr Kitija un Reinis izklaidējās, es ar savu apsāpējušos vēderu (pārāk daudz Zviedru galda) saimniekoju pa kajīti un arī tā jutos gluži labi. un vienā mirklī ieskatījos spogulī, izskatījos smieklīgi un nofotografēju. tā ir Lote pēc garas dienas. ;D

*bija nakts. dikti šūpoja. labi, ka nebiju dancojusi. būtu sūdīgi. bet nebija.*

un šeit mēs no rīta iebraucam Latvijā. es sēžu uz savas palodzes, mūs priecē saulīte un rotaļīgi viļņi. lūk tā tam vajag būt! piekāst visu Zviedru glamūru, man ir mana mazā, mīļā. *heart*

tātad. ir daudz un dažādi secinājumi:
1. ja tu sagriez kameru šķībi, bilde ir māksla
2. ja tu uzliec melnbalto režīmu, bilde ir māsla
3. makro ir forši
4. Lote uz kuģa ceļas pirmā un gulēt iet pēdējā
5. Zviedrija ir jauka
6. Junibakens arī. joprojām
7. man nav ko secināt, bet gan jau

+++
pilnīgi bezjēdzīgi makro by lote!

un šo visu (un vēl) piedzīvoja mūsu kājas.

paldies, komentārus var atstāt zemāk. *staro*

aizķērās.

2010-05-30T13:56:00.003+03:00

Mis Tikšķe pavīpsnāja. - Varētu sacīt, ka šis padoms ir nenovērtējams, - viņa teica. - Vai tu klausies?
- Jā, - atsaucās Tifānija.
- Labi. Nu... ja tu tici pati sev...
- Jā?
- ...un tici saviem sapņiem...
- Jā?
- ...un seko savai zvaigznei... - mis Tikšķe turpināja.
- Jā?
- ...tevi tomēr pārspēs cilvēki, kas smagi strādā, mācās un nav tik slinki. Visu labu!

Terijs Prečets "Mazie, Brīvie ķipari"

slēpošana.

2010-05-29T22:51:00.003+03:00

pilnīgi beztēmā. vai es kādreiz jums esmu stāstījusi, kā es šoziem slēpoju? nu, tagad pastāstīšu!
(nē, tā, bildē neesmu es, bet noteikti varētu būt!)

tātad, mēs nonākam pie kalna un viss ir baigi feini. visi zina, ka slēpošana nav ļoti vienkārša, bet pēc maza treniņa jebkurš muļķis var kaut ko nebūt noslēpot. un vēl no kalna - tas taču beigi feini UN īsti pat nekas nav jādara!

protams, es tos kalna bakstāmos kokus nepaņemu (paldies visiem svētajiem, būtu vēl kādu (visdrīzāk pati sevi) ievainojusi), esmu sadabūjusi zābakus, jautrā gaitā cenšos nokļūt līdz pacēlājam (gudri izlēmu, ka vēl neesmu tik skilled, un līdz pacēlājam labāk slēpes nesīšu rokās), pie pacēlāja ar daudz grūstīšanos un visu ko tādu man izdodas slēpes pielikt pie kājām, es, pacēlāja puisim nemaz nepiepalīdzot, jauki uzsēžos uz pacēlāja beņķa un dodos relaksējošā braucienā augšup.

bet tad es nonācu augšā.
redziet, vienā pusē ir tāds AKTUDIES stāvs kalns (pa kuru arī jātiek atpakaļ uz slēpju nodotavu), otrā - iesācēju lēzenais, bet garais kalni'š, pilns ar cilvēkiem. tad vēl kaut kur tālāk ir ceļi uz citām trasēm, bet ko nu par to, tas nav svarīgi.

es atklāju, ka zābaki man reāli ir par maziem un es tūlīt nomiršu, jo man kājās neieplūst asinis. apjukusi kādu mirkli neveikli cenšos tikt uz priekšu ejot/šļūcot, gandrīz zaudēju līdzsvaru, domīgi palieku stāvam augstā kalna galā, visiem pa ceļam.
tātad man ir jānokļūst lejā. kā?!

pirmais variants. jānobrauc. JĀ, KĀ TAD! otrais variants. varianta nav.
o, nē, ir gan! hahā! jūtoties ļoti gudra, es nomaucu slēpes (neprasiet kā man tas izdevās, man ir skilzzz), attaisu vaļā zābakus (ak, atvieglojums, ak, jaukā asinsrite!) un pa stāvā kalna maliņu priecīgi čāpoju lejā ar slēpēm rokā. tajā galā mani sagaida pacēlāja puisis, kurš ir neizpratnē. jūtos atvieglota, ka uz viņa jautājumu varu atbildēt, ka man zābaki par maziem.

esmu atpakaļ slēpju nodotuves mierā un klusumā, saņemu jaunus zābakus, kurus apauju, sakožu zobus un dodos atpakaļ pie pacēlāja. uzvelku slēpes. tieku augšā. apņēmīgi pagriežos uz iesācēju kalna pusi un mirkli domāju, ko darīt. tad nogaidu, kamēr pa ceļam nemētājas kaut kādi cilvēki un laižos lejā!

tā. tā. mamma teica, ka jāietupjas ceļos, o, baigi feini, o, es tik skaisti braucu lejā, o... o... oāā! āāā!!! āāā!!! cik jauki! āāā! ē... ēē! tuvojas brauciena beigas. tur tālāk ir grāvis. nebūtu forši tajā grāvī iebraukt, nudien nebūtu forši. hmm. ko lai dara? diez, vai tie koki man būtu palīdzējuši, varētu vismaz nobremzēt... ēēē, beigas jau tuvāk! āā, ko lai dara?! hmm.... nu, kā būtu... es televizorā esmu redzējusi, ka viņi... nu, piemēram, ja es grieztos sāniski...?

brauciens beidzas ar TIK SKAISTU apstāšanos slaidā lokā TIEŠI LAIKĀ un PIRMS GRĀVJA, ka mani ielīksmo cerības, ka man tā slēpošana galu galā varbūt pat padodas! tikai nākamreiz jāpamēģina slēpes salikt bišku vairāk krustiski, mamma teica, ka tā ir lēnāk.

pēc mazliet neveiklas grūstīšanās ar slēpēm kājās pie pacēlāja, es pamanos uz tā uzsēsties. tomēr, tomēr - kājas saiet kaut kā šķībi, un kalna vidū es piedzīvoju savu pirmo kritienu. ļoti neveiklu. es guļu uz pacēlāja ceļa, kamēr man virsū lēni virzās kāda pavecāka kundzīte. elsojot, veļoties un stumjoties kā jauks, mazs, mīlīgs tārpiņš es aizkļūstu... kaut kur prom no pacēlāja ceļa un esmu lepna. pēc mirkļa neveiklas stenēšanas, slēpju atkabināšanas, nostāšanās, mazliet slīdēšanas atpakaļ, vēlreiz nostāšanās, sakabināšanās un sarkšanas es atkal esmu uz kājām, atkal uz pacēlāja un atkal laimīga.

tā tā. kalna gals. hmm. ko es tur minēju par slēpju likšanu mazliet krusteniskāk? tā. tā. tātad. aidā, ohō-ōō, aknē, bums, bums, bums!
slēpes saiet šķērsām, Lote apmet kūleni, trāpa ar slēpi sev pa galvu un nokrīt sniegā uz sejas ar kāju ļoti dīvainā un - au! - sāpīgā leņķī.
garām bailēs aurodams pašaujas kāds bērns, kurš knapi izvairījies no sadursmes un Lotes galvaskausa izšķaidīšanas. jauki. jauki. tātad. Lote. viss kārtībā? vesela? nekas nav izmežģīts?

es apjukusi paceļu galvu, ievelku kāju (vai vismaz cenšos ievilkt) pareizā leņķī, mulsi uzsmaidu un dažreiz ieķiķināos garāmbraucošajiem, kas norūpējušies skatās uz pakritušo tizlenīti (par laimi, garāmbraucēju nav daudz). pēc mirkļa es jau atkal esmu uz slēpēm, sāniski, tupus. trīcošās kājas tomēr klausa un es, piesvempusies kājās un, knapi izvairoties no mežiņa, kas plešas sānu malā, nobraucu lejā. tā. tā. dzīva? dzīva. tiešām dzīva? tiešām.

nu, es jau nu nepadošos!
paiet stundas un uz beigu pusi es jau māku nobraukt no iesācēju kalna (nē, bet tas patiešām ir diezgan sarežģīts kalns!) neko neapsitot, gluži kā tai pirmajā reizē.
bet visam pienāk gals, es uzbraucu ar savu pacēlāju pēdējo reizi un atkal (atkal!!!) esmu kalnu galā. uz slēpju nodotavu ved tikai viens ceļš.
lejup pa stāvo kalnu.
(*dramatiska mūzika*)

jūs jau nu gribētu, lai es noslaižos pa to lejā un laužu sprandu, ko?! nekā nebija!
slēpes no-ost un Lote atkal skaisti čāpo lejā. kur viņu sagaida nosmējies pacēlāja puisis ar vārdiem: "atkal tu?!", kuram pretī Lote spēj vien mīlīgi (haha) nosarkt.

tā. tā. slēpes prom, zābakus prom, kur ir manas kompreses un tēja?!

lūk tā. es slēpoju. nākamgad braucam vēl!

2010-05-18T20:18:00.003+03:00

Sirds ir pilna. Vietu vairs nav. Nē, nav vairs sēdvietu, stāvvietu, guļvietu, tupvietu. Nav vietas arī piekārties pie griestiem, paslēpties pie sienām vai vispār piedurt pirkstu. Vietu vairs nav.
Lūzīs un plīsīs pārpildītā sirds, vietu vairs nav. Bet izturīga. Un slēgta. Piepildīta. Putekļiem. Atmiņām. It kā pilna, bet vientulīgi tukša. Klejo sirds īpašnieks cauri pūlim un nav, kur pieķerties tagad, tikai atmiņas sairst putekļos caur pirkstiem.
Krāsas stāv noputējušas un gaida, kad tās atkal atklās, nokrāsos nost visus putekļus, pārkrāsos sēdvietas un guļvietas, stāvvietas, tupvietas, lidvietas... Bet vispirms jau jāatrod krāsas. Zem vainas apziņas tīmekļiem, kārtu kārtām, jo skumt ir tik slikti, nepareizi. Un tad nevienam nepatīk. Būt. Man sirdī.
Noput un izirst.
Pazūd.
Jūs.

skumji. muļķīgi. dusmojos.

2010-05-18T19:39:00.001+03:00

All around me are familiar faces
worn out places, worn out faces
Bright and early for the daily races
Going nowhere, going nowhere
Their tears are filling up their glasses
No expression, no expression
Hide my head I wanna drown my sorrow
No tomorrow, no tomorrow

And I find it kind of funny
I find it kind of sad
The dreams in which I'm dying
Are the best I've ever had
I find it hard to tell you
I find it hard to take
When people run in circles
It's a very very, mad world, mad world

Children waiting for the day they feel good
Happy Birthday, Happy Birthday
And I feel the way that every child should
Sit and listen, sit and listen
Went to school and I was very nervous
No one knew me, no one knew me
Hello teacher tell me what's my lesson
Look right through me, look right through me

And I find it kind of funny
I find it kind of sad
The dreams in which I'm dying
Are the best I've ever had
I find it hard to tell you
I find it hard to take
When people run in circles
It's a very very, mad world, mad world
Enlarge your world, mad world

Tik stulba, tik bezjēdzīga...

lietus deja. dzindienas priekšvakarā un par svinībām.

2010-05-16T21:20:00.002+03:00

tu zini, kā tas bija? bija mierīgi un mazliet neveikli, jo nebija tā, kā plānots. ja nebūtu plānots, būtu pavisam, pavisam labi, bet tad bija mazliet neveikli. stumt prom domas. es smējos pārāk skaļi un nenomierinājos, es sāku lūgties pēc lietus, jo nebija drosmes arī peldēt. es mazliet padziedāju lietus dziesmu...

Ē-majā-ē-e, kumm-ajā-e, ō-ō-oō ā-je, ē-majā, o-a-emamāja, ē-māja...

...un ar savu meiteni aizčāpoju līdz jūrai, lai tur pabradātu, slēpjoties zem sava jaunā lāču-geju lietussarga. es izaicināju lietu, vai ziniet.

vasaras debesis. zilas, gaišas, bet pilnas ar mākoņiem, kuri katrā mīļā brīdī var gāzties mums pāri. un tad tā pēkšņi gāzās. stiprs un pēkšņs vasaras lietus. pērkons. zibens. sausumu mīlošās meitenes centās paslēpties zem mana lietussarga, bet es kliedzu un skraidīju apkārt, dziedot savu dziesmu vēl, apvelkot apli ap meitenēm, smejoties un laiku pa laikam iedomājoties par vienu otru sausumā glabājamu lietu, un cenšoties to tur paslēpt.

tad nāca manas lietus meitenes (viņas bija aizgājušas uz zaļo), un es skrēju pretī, un viņas skrēja, un es skrēju un... un... un...

un tad lietus aprima.

~*~**~**~***~***~***~juceklis~***~***~***~**~**~*~

es peldēju jūrā.

pirmoreiz, kad ieskrēju, pēkšņi jutos kā suns - vējā plīvojoš~~(ām ausīm)~~iem matiem es aizrautīgi smejoties skrēju apļus pa sēkli, jo tālāk bija vēss. es skrēju un smējos, es ieskrēju dziļāk un metos iekšā, es pagriezos pret lietus meitenēm, un mēs smējāmies un skaļi dziedājām, un tad nāca zibens un mēs nobijāmies un skrējām atpakaļ.

mēs gājām vēl.

mēs dziedājām vēl.

un tad mēs gājām prom.

un lija vēl.

un tad bija vētra

no kuras mēs slēpāmies, bet nevarējām, jo bija vējš, un tik daudz ūdens,

un es gribēju skriet un tur dejot, bet kautrējos - es to noteikti vasarā vēl izdarīšu!

un tas bija pilnīgs ārprāts, mēs bijām slapjas kā pašas slapjākās, mēs vilcienā dziedājām un kāda sieviete teica:

"skaisti. ja vien viņām būtu balsis..."

un tad mēs gājām pie manis, kur sildījāmies, tad uz muzejiem, tad vēl...

un vēl.

un es gribu vēlreiz lietu.

tikai bez saprāta. vēl vairāk bez saprāta.

ilgojos. laikam.

~*~**~**~***~***~***~juceklis~***~***~***~**~**~*~

bet paldies, paldies, paldies.

paldies arī iepriekšējās nakts meitenēm, paldies par to, ka esmu nodrošināta.

rītvakar es būšu dzīvojusi apaļus septiņpadsmit gadus.

gribu to dienu pavadīt mierīgi un mazliet juceklīgi. gribu basām kājām staigāt pa bruģi un sēdēt uz soliņa un klusi dziedāt. gribu neskaitāmas fotogrāfijas. gribu klaviermūziku. gribu vasaru. gribu... gribu... gribu...

atnāksi man līdzi? bez pārmetuma vai ātras bēgšanas, jo ir slapji, neērti un cilvēki skatās.

es gribu vienalga cilvēkiem. es gribu vienalga visam, tikai mirklim.

mirklim dzīvot.

es nemāku rakstīt. pienāca mana septiņpadsmitā dzimšanas diena un es saprotu, gada laikā esmu aizmirsusi kā rakstīt. tā. mazliet skumji. un ilgojos.

eh.

čīkstuļi, pīkstuļi. bet vajag PA TIEŠO!

2010-05-13T22:06:00.003+03:00

Vai kāds nevarētu man palīdzēt? Vai kāds negribētu ar mani aiziet uz veikalu? Vai kāds nevarētu piemest naudiņu? Skolotāj, vai es nevarētu kaut kā uzlabot savu atzīmi? Vai kāds var pateikt, kas uzdots? Vai kāds nevēlas atsaukties? Kurš izdarīs to un šito? Kāds varētu...

Nē. Nē. Nē.

Nevarētu, negribētu, nevar, nevēlas, neizdarīs.

Nu kas tā par attieksmi? Visapkārt redzu, cilvēki tikai iepīkstas, pieplok pie zemes un gaida, gaida... tik muļķīgi! Un pēc tam čīkst, ka - es jau meklēju, bet nevarēju, es jau centos, bet man atteica... es jau visu sevi, bet man pretī nenāk...

Skolā, uz ielas, pasākumu organizēšanas laikā, mājās, visur!

Nē, draugi mīļie, ja vajag, tad vajag, tad rīkojies, nevis nopīksties un gaidi!

Ja patiešām vajag (un vienmēr vajag patiešām, iestāsti to sev! Winners make things happen. Losers let things happen.) tad ar visu sevi uz priekšu:

Paklau, palīdzi man, lūdzu! Aizejam uz veikalu! Vajag vēl divus latus, tev ir? Skolotāj, man vajag atzīmi izlabot, ko es lietas labā varu darīt? Čau, pasaki, kas uzdots, lūdzu! Hei, ko tu saki? Jāni un Pēteri, darīsiet to un šito, labi? Nu tad tu izdarīsi, ja?

Aplinkus ceļiem reti kad nostrādā, draugs. No brīvas gribas bez atalgojuma reti kāds pieteiksies, ja tev vajag, ej taisni virsū un paprasi - man vajag, iedosi?

Un beidz čīkstēt.

krāsu eksplozija, jā!

2010-05-09T15:28:00.001+03:00

jā, ja nu gadījumā jūs vēl nekur neesiet mani ar manām jaunākajām bildēm sastapuši - tad te nu būs.

vakar atradu... guašu krāsas. un aizgāja, tā pat vien... aizgāja.

ar nomazgāšanu gan gāja jautri:

trakums. dailyBooth

2010-05-03T20:40:00.003+03:00

jā, es nokaunos. pēdējā laikā vienkārši esmu pārcēlusies uz dailyBooth un vispār... slinkoju. guļu.

bet man top mans - cik es esmu pērkama - raksts!

http://dailybooth.com/mazliet_lotes

manā pagalmā.

2010-04-25T19:23:00.001+03:00

Es uzzīmēju ziemu
Man beidzās baltā krāsa
Es uzvilku apli uz sienas
Tas tagad būs mana māsa

Man likās, ka sākās plūdi
Un aizskaloja man māju
Es aizbēgu prom no visa
Neko es tur neatstāju

manai meitenei.

2010-04-19T22:47:00.003+03:00

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausis,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl –
Es mīlu tevi.

/Rainis/

pārdozētēt. atklājas Lotes personīgā sms sarakste. slimi, slimi, slimi, bet tik jauki!

2010-04-19T20:45:00.004+03:00

00:16 Twitter.

My name is... Lolita... and I'm... not supposed to... play... with boys!

00:27 Īsziņas Personām A, B un C.

My name is... Lolita... and I'm... not supposed to... play... with boys!

Jau no rīta es zināju, ka nebūs pareizi. Pamosties no Martas čuksta: "Pusseptiņi." ir gaužām nepareizi. Es kavējos. Nē, nekavējos, vienkārši... nebiju cēlusies piecos, lai visu padarītu. Uzvilku īsu kleitu, uzliku saulesbrilles.

06:46 Twitter.

$@#(&^%$ Protams, ka es uz savu modinātāju uzliku mīksto un pat neatceros tādu dzirdējusi. SŪDI.

07:11 Twitter.

doMyHomeworkForMe.com arī nepalīdz. :( PANIKA, pazūdu, *hug* ĀĀĀ ;(

Izgāzos no mājas tīri jautrā prātā un paskatā, dziedot.

07:26 Īsziņa Personai B.

I dunno, man saskrāpēs saulesbrilles SMAGI, sēroju. Vai tu zini, kur var salabot? ;D
You're my woman, I'm your man, this is more than just a game...

Nonācu skolā veiksmīgi, 20 minūtes par agru. Pār un ap dzīvoju skatuves runu, angļus, latviešus... kaut kā jau. Dzīve jauki kustējās uz priekšu un, starp citu, debesis - TIK ZILAS!

11:35 Īsziņa Personai B.

Ai, kaut kā sanāca. xD
Līmēšu pa virsu puķīšuzlīmi. Būšu HIPIJS.
Un man ir Anoraks.

Pēc vācu valodas (vienas no divām) paguvu nodemonstrēt savu Lolitas dziesmiņu.Un...

11:46 Īsziņas Personām B, A un D.

Trenējos seksīgā balsī dziedāt un pavedinu savas klasesbiedrenes. Roarr.

11:55 Īsziņa Personai A.

Merilina Monro mani iedvesmoja un es kļuvu par Lolitu. I'm too sexy for this world. xD
(Man mugurā zaļā kleitiņa, roarrr.)

12:01 Īsziņas Personām E un F.

Tu šodien labi izskaties. B) Roarr.
You'd be like heaven to touch, and I wanna hold you so much...

12:04 Īsziņa Personai D.

Es šodien ar Dačuku tiekos, bet varam tikties rīt, smukā! :*

12:25 Īsziņa Personai F.

Bet PROTAMS! Tu esi skaistākā sieviete pasaulē, un ir PAVASARIS!

12:48 Īsziņa Personai F.

42 dienas līdz vasarai, tavas ciešanas drīz beigsies!

13:59 Īsziņa Personai A.

I love you too!!! No vēstules joprojām nekā, bet es jūtu tavas domas gaisā... Ahlalalalala life is wounderful...

14:08 Īsziņa Personai B.

Vakardienas pikniks mani laikam pārāk uzlādēja!!!

14:10 Īsziņa Personām B, A, D, F, C, G un H.

S is for the simple need;
E is for the ecstasy;
X is just to mark the spot, 'cause that's the one you really want!
Sex is always the answer, it's never a question, 'coz the answer is YES. YES. YES.

14:15 Īsziņa Personai D.

;D Es nezinu, man ir labi.
My name is... Lolita... and I'm... not supposed to... play... with boys!

14:29 Īsziņa Personai H.

Es nezinu?! I'm just... too damn sexy for this world!
You can brush my hear, undress me everywhere... I'm from plastic, it's fantastic!
Pasaulē ir tik daudz seksīgu dziesmu...

14:33 Īsziņa Personai D.

Es par Lolitu VISUR! xD

Iestājās nosacīts klusums, kamēr es tikos ar personu H. *zibina acis* Un pulksten sešos sapratu, ka tūlīt atslēgšos ielas vidū...

18:23 Īsziņa Personai B.

Haha, kā bateriju! Bet es atkal jūtos pārgurusi. -_- Jogurts uz manām saulesbrillēm, bļāviens! Pozitīvie joni atreaģē negatīvajiem...vienssimtsviens... smadzeņu pārslodze... man sāp galva, uzpūt... TU ATKAL ESI DZĒRUSI!
Brum, brum, brum, brum, brum, brum, brum, brum, brum, brum, brum, brum, iiiiiiiuu.

18:41 Īsziņa Personai B.

Haha, man patīk Elza.
Un es tūliņ atslēgšos, apķērusies ap autobusa... stabu. Nav romantiski, neviens mani neķers, jo manas saulesbrilles ir saskrāpētas. Sastrēgumstunda. Nevienam neļauju pieturēties pie mana staba, jo esmu gluži vai ap to aptinusies.
Noteikti izskatos izlaidīgi. Turi mani pie dzīvības!

18:46 Īsziņa Personai B.

Bet man sāp galva un nāk miedziņš... oho, kaut kāds čalis uzdrošinājās pieturēties pie MANA staba. Jācenšas neuzgrūsties... Trallallā, aizmigt stāvus īsos svārkos, trallallā...

18:54 Īsziņa Personai B.

Man ir sajūta, ka viņi visi lasa manas domas. Vai arī es patiešām uzvedos/izskatos dīvaini. Lai vai kā, viņi visu zina. Kāpšu ārā nākamajā pieturā. Paturēšu savus noslēpumus pie sevis. Un miegā nemaz nejutīšu? Šodien ēdu kēksiņus. Nost ar jogurtu! Svaigs gaiss...

Es izkāpu no autobusa apdullusi, bet neskarta. Aizdejoju pāri abām ielām nenomirusi, sāku smaidīt pusceļā, uzņēmu ātrumu, samazināju ātrumu, uzņēmu ātrumu, sāku mežonīgi skriet, sajutos kā vajāta, samazināju ātrumu, elsoju līdz pašām durvīm. Un smējos, smējos par sevi.
Aiz manis aizcirtās pelēkas durvis.
Hahaha.

Kaut kad būs normālāk. Man bija ideāla nedēļas nogale.

trauksmaini smiekli tavā kabatā.

2010-04-14T23:47:00.003+03:00

un tik ļoti gribas smaidīt. gribas kā dzīvē īstākā smieties un aizmirst raizes. gribas iejūgt dzīves vardes savā ratu apakšā un likt tām skriet uz priekšu mērkaķa ātrumā.
bet vardes mērkaķus nenoskrien, man stāsta.

bet man piekāst, ko stāsta!
vardes. mērkaķa ātrumā!

pagurums. panīkums.

2010-04-14T14:28:00.002+03:00

sestdienas mīts bija fantastisks. tiešām. lai to atspoguļotu, varu iemest savu "dienas aprakstu":

Satikšanās: VIŅAS... VIŅAS, NELIETĪGĀS, NEĢĒLĪGĀS, ĻAUNPRĀTĪGĀS, BRIESMONES MANI NEPAGAIDĪJA!!! Lai arī es TEICU, ka es kavēšos un kavēju tikai TRĪS minūtes pāri kavēšanas laikam! Un tagad es sameklēšu citātu, kurš pierādīs, cik ļauni viņas ir izrīkojušās un kāpēc viņām tā nevajadzēja rīkoties:
"Īsta mīlestība gaida."
"CC ar Loti!"
Un es biju tik labi izplānojusi savu uznācienu, no kuras puses ieradīšos un tā, bet tad, kad esmu pusceļā uz Origo, kāpju augšā pa tuneļa kāpnēm - MĪTS NĀK MAN PRETĪ!
Un es sačakarēju savu pirmo iespaidu (hahahaha), jo manī bija pārāk daudz emociju, lai visas reizē paspētu izgāzt, es biju apjukusi, pārsteigta, mazliet aizkaitināta, laimīga, satraukta un visus apskaujoša (jā, arī tā ir emocija!). Un tad nu es apjukusi visus apskāvu, skaļi bļaustījos, smējos un centos nomierināt visas savas izjūtas, haha. Nu, apmēram šādi: + + + + + + +
Bet visi apskāvieni bija tik cieši un jauki, ka daļu no negatīvajām emocijām man atņēma. Un es biju laimīga.
+++
Mēs satikāmies arī ar Samantu tējas namiņā, kas bija tāds pilnīgs the usual, jo viņa tik ļoti ir manas ikdienas daļa, ka prieks vienkārši ir, nevis uzplaiksnī un pazūd. Mēs pat laikam neapskāvāmies, hehe.
+++
Trasku ar viņa Personu X satikām tā PĒKŠŅI (Origo, pēc FAIL stundas stāvēšanas) un jauki, haotiski un smieklīgi un bija labi.
Ceļš: Man bija augstpapēžu kurpes, es paspēju parunāties ar visiem, man sāpēja un bieži ļodzījās kājas pa bruģi, bet ne tik bieži, lai es izskatītos ļoti muļķīga. ... Es ceru.
Pa ceļam mēs spēlējām lomu spēles, pa ceļam mēs dažādi runājām, pa ceļam mēs dziedājām...
Pa ceļam ir fantastiski, jo tu kusties, viss notiek, un tu vari vēl arī darīt visu ko citu un ajj. Pa ceļam uz Stokman tualeti - liftā - arī gāja jautri.
Pa ceļam bija arī atvadatas. Man patīk pa ceļam. It īpaši tad, kad es biju izvarojusi Čili Picas galdu un piespiedusi to sniegt man pēdu masāžu. xD
Tējas namiš: Mēs tur nebijām ilgi, bet mums bija mūsu augšas dīvāns, mēs spēlējām lomu spēli par kārtējo ieslēgšanu telpā, bet izskatījās, ka visiem tas ir vienalga, pie mums bija Samanta un līmlapiņas, un jaukas sarunas, un tēja, kuru man izmaksāja Ofija. Un tad uzradās vēl arī dA mīta cilvēki, haha, un beigās viss bija labi un laimīgi. Un mēs diezgan ātri aizgājām, jā. Un labi ka tā.
Fotogrāfēšanās: NEAKTIVITĀTE. Kā es nevaru ciest, ka visi vienkārši apjukuši uz mani skatās un neko nedara... Un tad es lēkāju apkārt un cenšos pierunāt visus kaut ko darīt, BET BEIGĀS viss sanāca! Man ir bildes ar daudziem visādiem, ar beņķīti un Vikiju (?) un Džemmu, un Piruetei, un Patiju... un tad man ir MILJONS bučBuč bildes ar VISIEM, izņemot Jāni un viņa Personu X. UN mums ir bildes liftā, tualetē, pie zirga, uz bruģa, tējas namiņā, ar mani bučBuč, ar visādiem cilvēkiem, Origo, autoostā, Vērmaņdārzā... mums ir daudz bildes.
MAN TĀ PATĪK FOTOGRAFĒTIES! Visvairāk jau ar saviem mīļajiem cilvēciņiem.
Lomu spēles: Nekā daudz jau nebija, bet tas pats bija pietiekami jautri, manuprātiņās. Pēcstundu lomu spēle, no skolas "izslēgtās" Džemma un Patija, ierodas Žerārs un Samanta, Kails un Piruete... nu, galvenais, ka jaunie sadabūja paspēlēties.
Vērmaņdārzs: Pirmā reize, pēc sadalīšanās un atklāšanas, ka Ofijas karte ir bloķēta, Lilijas, Satellas un Alfijas gaidīšana - īsa un ēdoša (mani atkal pabaroja ), ar sarunām un... sarunām. Otrā reize - mūsu trio - dziedāšana, dziedāšana, dziedāšana. Un vēl mēs tēlojām ļotenes pie Prāta Vētras "Lidmašīnām", un dziedājām "Ardievu, meitenes!" un mēs patikām krutajiem puišiem uz soliņa.
FAIL OF THE DAY: Nu, man stāvēšana Origo likās pat visai jautra - es varēju izlikties, ka viņas IR mani sagaidījušas (!!!) - un man bija mani jaukie cilvēki, es tikai uztraucos par visiem pārējiem, vai viņiem ir labi, kas neizskatījās... Jā, ja nu vēl kāds nav sapratis, notika tā:
Pēc tējas namiņa mēs izdomājām, ka tie, kas gribēs, tagad ies uz Makdonalda tualeti, bet pārējie iepirksies Narvesenā vai Salā un tad tiksies Vērmaņdārzā, kur būs nets un Ofija varēs taisīt vaļā THE BIG SUPRISE. Narvesenā palika visi, izņemot Alfiju, Satellu un Liliju, un Ofija taisījās man izmaksāt kaut ko ļoti garšīgu, kad viņai pateica, ka viņa nepareizi ievadīja kartes kodu un viņas karte ir bloķēta. o.O
Ofijai nepatīk zināt, ka viņai ir nauda, bet viņa nevar to tērēt, tā nu mēs devāmies uz Origo, kurā NOSTĀVĒJĀM stundu un vēl sazin cik, lai sagaidītu Ofijas kārtu pie kartes atbloķēšanas... lai uzzinātu, ka karte NAV BLOĶĒTA.
... Epic fail.
Other fails: Es diezgan daudzas reizes paspēju nofeilot, manuprāt. Nu, vispirms jau no rīta pie satikšanās, tad... ēēē, nu, es biju diezgan feilaina visā mīta laikā, ne tā izteikti, bet vienkārši - feilaina Lote. As I always am. Citus feilus vairs nespēju atminēties, ja neskaita Ofijas krišanu pašai pār savu somu vai kaut kā tā, bet tā jau nebija tik traki.
Vēl tikai mazliet Čili Picas meklēšanas fail, haha.
Origo... daudz Origo: MAN PATIKA! Bet man vispār patīk viss laiks, ko pavadu kopā ar saviem brīnumiņiem. bet es vairs neatkārtošos. Mēs Origo satikām Jāni, es safotografēju daudz bučBuč bildes, turēju Lilijas roku un klausījos FORŠU mūziku no Vikijas telefona.
DJ Es mīlu Origo: Man pat nav ne jausmas kas tas tāds, bet viņas (Ofija un Vikija) kaut kādā sakarā to pieminēja un es pierakstīju. Pieņemsim, ka tas ir saistīts ar manu un Vikijas stilīgo dejošanu un to, ka visa dzīve ir kā deja, un kopā ar maniem forumiešiem tā ir kā jautra polka.
(Viņas man skaidroja laikam, ka tas ir, kaut kas saistīts ar kaut kādu biedru un Kurbijkurni, bet es nemaz necentos saprast, hehe.)
LADY GAGA: (mm)
I wanna kiss you
But if I do then I might miss you babe
It's complicated and stupid

Got my ass squeezed my sexy cupid
Guess he wants to play,
Wants to play
A love game
A love game

Hold me and love me
Just want touch you for a minute
Maybe three seconds is enough for my heart to quit it.

Let's have some fun,
This beat is sick
I wanna take a ride on your disco stick
Don't think too much just bust that kick
I wanna take a ride on your disco stick

Let's play a love game,
Play a love game
Do you want love or you want fame?
Are you in the game?
Dans le love game?
Isn't she CUTE?
Čili Picas meklēšana: Nogurdinoši? Man sāpēja kājas, bet es papsēju daudz parunāties ar Patiju un tas BIJA tā vērts.
Čili pica: RARRR, tur bija lielais galds, rarrr! Kuram bija vēsas, rievotas kājas, pret kurām paberzēt manas nogurušās, hehe. Lieliska masāža! Un atkal jau man visi izmaksāja, es ēdu picu uz viena šķīvja ar savu Tobi, izsūcu pārpalikumus no Satellas saldējuma kokteiļa, smējos, ķiķināju, biju ļauna, fotogrāfēju un fotogrāfējos, nepieēdos līdz galam, bet bija jauki! Žēl, ka galds bija tik liels, nekādas intimitātes.
Izņemot manus un galda kājas piedzīvojumus.
Un manu un kāda cita kāju piedzīvojumus. (Tobi. )
ĒŠANA: MAN GRIBĒJĀS VĒL!!! Bet tā kā es ne par ko nemaksāju (NOPIETNI, NE PAR KO, es esmu tāds izēdājs, hahaha), netaisījos sūdzēties. Laikam. Velns, kā es gribu pankūkas... ĀĀĀ, PABAROJIET MANI! Ā, nē, to jau jūs vakar darījāt... velns.
BET BIJA TIK GARŠĪGI VISS, HEHE.
Ofijas foršais pārsteigums:
BĻAT: Man jātiek vaļā no tā vārda... Bet es GANDRĪZ VAI neuzskatu, ka mūsu kompānijā uz kādu šo vārdu varētu attiecināt, tiešām!
Stokman cacas (tualete, lifts): Manas cacas. Mēs samulsinājām to "lieko" sievieti, kas atradās vienā tualetē ar mums, jo mēs daudz runājāmies... arī... kabīnēs. Un lifts, un fotogrāfēšanās, un AI, MANAS CACAS!
Pavadīšanās: Katras atvadas nozīmē jaunu sākumu, man patīk pavadīt cilvēkus un ātri centies paspēt pateikt visu, kas uz sirds, gaidīt autobusus, smieties un vispār.
Mēs daudz pavadījām autoostā, kur arī sākām dziedāt (Elephant Love Medly) un... pavadīt ir jauki. Ir laba sajūta, kad tu kādu pavadi.
ATVADATAS: Katras atvadas nozīmē jaunu sākumu!!! *liek sev pārtraukt šņukstēt un samierināties, ka vasarā būs jauns mīts* Es mīlu un es ienīstu atvadas, es nekad negribu atvadīties un vienmēr gribu aizvadīt, es negribu palikt viena un es gribu no visiem atpūsties un viņus atkal satikt.
Other random stuff: Es jūs visus pārāk mīlu.
- Love is a many splendored thing,
Love lifts us up where we belong…
All you need is love!
- Please don't start that again…
- All you need is love!
- A girl has got to eat!
- All you need is love!
- She'll end up on the street! Uhh…
- All you need is love!
- Love is just a game.
- I was made for loving you baby,
You were made for loving me!
- The only way of loving me baby,
Is to pay a lovely fee…
- Just one night!
Just one night!
- There's no way,
Cause you can't pay!
- In the name of love!
One night in the name of love!
- You crazy fool,
I won't give in to you!
- Don't leave me this way.
I can't survive without your sweet love,
Oh baby, don't leave me this way.
- You think that people would have enough of silly love songs…
- I look around me and I see it isn't so, oh no.
- Some people wanna fill the world with silly love songs…
- Well what's wrong with that,
I'd like to know?
Cause here I go again!
Love lifts us up where we belong,
Where the eagles fly
On a mountain high!
- Love makes us act like we are fools,
Throw our lives away
For one happy day…
- We can be heroes,
Just for one day!
- You, you will be mean!
- No I won't!
- And I… I'll drink all the time!
- We should be lovers…
- We can't do that.
- We should be lovers!
And that's a fact.
- Though nothing will keep us together…
- We could steal time…
- Just for one day…
We can be heroes
Forever and ever!
We can be heroes
Forever and ever!
We can be heroes!
- Just because I, and I will always love you…
- I and I…
- …can't help loving...
- …you.
- How wonderful life is now…
- …you're in the world.

Atšifrējums:
Evans
Nikola
Abi kopā

Bučas: Es šajā mītā nevienu nesabučoju. BUČAS, MĪĻĀS, BUČAS! Un bučBuč bildes. Ir tā vērtas.
FOTOBOOTH!!!!: TAS BIJA AAASOM! Pārējie var tikai gaidīt, kad es ieskenēšu mūsu foto būdas iznākumu, haha. Un man tagad tādu vajag AR VISIEM.
Dziedāšana: Manas meitenes. Manas dziedātājas, LIDMAŠĪNAS!
Lidmašīnas!
Lidmašīnas!
Lidmašīnas!

Mana
gaišmatainā Rita (Jeah!)
Viena pati zemē krita
Arī tu (ū-ū-ū)
Arī tu

Nemanot kā lapa dzisa
Mana gaišmatainā Rita
Arī tu (ū-ū-ū)
Arī tu

Kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur tā ir?

(Velns parāvis!)

Kur ir man lidmašina?
Bet, kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur tā ir?

Esam mēs skaisti piloti
Lidojam uz savu floti (Jā!)
Lidojam uz savu floti (Uz Bagdādi!)
Ar samaļotiem

Esam mēs skaisti piloti
Lidojam uz savu floti
Lidojam uz savu floti
Ar samaļotiem

(Jēē!)
Kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur tā ir?

Kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur ir man lidmašina?
Kur tā ir?

Runāšana: Es mīlu runāt, es mīlu klausīties, ar maniem forumiešiem ir tik labi runāt un tik labi klausīties! Man šķiet, ka es runājos ar visiem un es laikam runājos daudz. Un nakts sarunas ar Annu un Ofiju... tā ir. Es daudz runāju, es labprāt runāju, es vislabprātāk runāju ar Jums.
Elpošana: Kā. Man. Patīk. Elpot.
IZRĪŠANĀS (kas nav ēšana): Es ne reizi neizrijos. Man gribās pankūkas.
PORNO: AK TU DIEVS, JA JŪS ZINĀTU, KAS NOTIKA PIE MANIS!!! Tīrās šausmas. Un porno ir visur. Visi zina, kur atrast labu porno. Vai nu, vismaz porno.
Manu meiteņu porno ir uzjautrinošs.
Un man patīk. Dzīvot. ~~Porno.~~ Daudz jau tā porno nebija. Tikai mazliet. (mm)
OFF TOPIC:
Un tā tu biji,
Un tā tu uzklausīji
Brīvdienas daudzas vai viena,
Brīvdienas nav manas laimīgās dienas
Kaut gan, ko vainot pirmo,
Dienas nedzīvo mūs, mēs dzīvojam dienas.

Es meklēju vārdus kalna malā,
Lai teiktu tev mīļā, kad mēs būsim galā
Viss rādīsies īpašs, ne tā kā uz zemes,
Un tomēr tie būsim mēs un vēl mēness.

Un tā tu biji,
Un tā tu piemānīji
Vārdi, tie slēpjas
Es it kā runāju īstos, bet pazaudējos
Kaut gan, ko vainot lietas,
Vārdi nerunā mūs, mēs tos liekam pie vietas.

Es meklēju vārdus kalna malā,
Lai teiktu tev mīļā, kad mēs būsim galā
Viss rādīsies īpašs, ne tā kā uz zemes,
Un tomēr tie būsim mēs un vēl mēness.

Debesīs būs mūsu kino,
Popkorna vietā – lietus,
Kolu mēs dzersim mājās,
Tagad vērosim saulesrietus.

Es meklēju vārdus kalna malā,
Lai teiktu tev mīļā, kad mēs būsim galā
Viss rādīsies īpašs, ne tā kā uz zemes,
Un tomēr tie būsim mēs un vēl mēness.

Vai tev kājās ir apakšbikses? Jā/nē/neatceros: Jā, ir, jo vairs te nav maas meitenes, hehe. Bet vispār? Es... neatceros.

P.S. Tu taču mūs mīli? Jā/jā: JĀ!

bet vispār, man jau četras dienas šausmīgi sāp, esmu pārāk nogurusi, lai čīkstētu, šodien atkal cepu pankūkas un man IR TIK SLIKTI! -_-

Ha la la la la la la life is wonderful

2010-04-08T18:13:00.001+03:00

It takes a crane to build a crane
It takes two floors to make a story
It takes an egg to make a hen
It takes a hen to make an egg
There is no end to what I'm saying

It takes a thought to make a word
And it takes some words to make an action
It takes some work to make it work
It takes some good to make it hurt
It takes some bad for satisfaction

It takes a night to make it dawn
And it takes a day to make you yawn brother
And it takes some old to make you young
It takes some cold to know the sun
It takes the one to have the other

And it takes no time to fall in love
But it takes you years to know what love is
It takes some fears to make you trust
It takes those tears to make it rust
It takes the dust to have it polished

It takes some silence to make sound
It takes a loss before you found it
And it takes a road to go nowhere
It takes a toll to make you care
It takes a hole to make a mountain

Ha la la la la la la life is wonderful
Ah la la la la la la life goes full circle
Ah la la la la la la life is so full of
Ah la la la la la la life is so rough Ah la la la la la la life is wonderful
Ah la la la la la la life goes full circle
Ah la la la la la la life is our love

Šis ieraksts nāca ļoti ilgi, kopš tās pašas sestās aprīļa dienas, un man diemžēl jāsaka, ka pa ceļam uz nākšanu es pārāk daudz ko pazaudēju. Domas, idejas, visu, ko gribēju jums pastāstīt... nu, ne gluži visu. Un tas ir tas, par ko jāpriecājas. Ne visu!

Tūliņ pēc ieraksta pabeigšanas sākšu čakarēties ar Easy Blogger Creator'u un skatīšos, ko varu izdarīt ar tiem komentāriem, kurus neviens ne tikai NEGRIB, bet arī NEVAR iesūtīt, khe, khe.

Jo es gribu paturēt seksīgo džeku, bet gribu, lai var ielikt komentārus arī!

Nu, bet vispār. Tātad.

Pagājušo piektdien autobusā redzēju savu sapņu vīrieti. Lai arī viņam bija pāri 40, viņš bija... ne pārāk sportisks/būdīgs (?), un, cik spriedu no sarunām, tik tikko izsprucis no bezdarbnieka statusa sadabūjot kaut kādu random haltūru... mans sapņu vīrietis!

Tāds jauks un pozitīvs, optimistiski noskaņots, nebaidās paskaidrot arī muļķīgus jautājumus, gatavs vienmēr kaut ko darīt un darboties, atrast labāko ceļu, jokojās - mazliet muļķīgi, bet mīļi - un vienkārši ir tik burvīgs, ka vispār. Hehe. Zini, tāds, kurš ikdienā izskatās pabāzts zem sievas tupeles, bet beigu beigās VISI zina, kurš ģimenē ir galvenais. *heart*

Ajj. Un vispār. Daži labi mani mazliet dzen ārprātā, čivinu kā optimistisks zvirbulis, gribu vasaru un vasaras kleitas, un dzīvot ĪSTI.

Šodien atkal cepu pankūkas.

trijos naktī.

2010-03-31T19:25:00.002+03:00

Divos naktī rakstīt visiem īsziņas nav labi. Atgādiniet to man nākamreiz. It īpaši, ja īsziņās ir rakstīts. „Manai dzīvei nav jēgas.” Lai arī tas domāts tā priecīgi.
Nedariet tā. Es nopietni.
Joprojām bezmiegs. Kā mēnessērdzīgā staigāju pa tumšo istabu un nerodu mieru. Būtu vismaz kāds ar ko parunāt par kaut ko jauku... bet ir tikai dators, kurā gāzt ārā lietas, kuras patiesībā nedomāju, izklausoties pēc maza emo bērna.

Es nezinu kāpēc es tā daru. Lieku bildes. Es vienkārši tā jūtos. Gribas padalīties arī ar jums manā pagātnē. Gribētos, lai arī tagadnē varētu kaut ko uztapināt, bet trūkst resursu. Gan jau. Gan jau dzīvošu.

viesis manos sapņos

2010-03-31T19:23:00.002+03:00

Es jau sen esmu tikusi tev pāri. Kāpēc tu vēl ar vien viesojies manos sapņos? Liec man mulst, tos atceroties? Vai tad man nav neviena cita par ko sapņot?
(Skumji, bet – nav.)
Man kauns pašai par sevi, jo tā jau esmu es, vai ne? Bet kāpēc?
Ak, kāpēc gan es nevarētu atkal kādā ieķerties ar visiem desmit? Vismaz būtu pārmaiņas. Bet nē, es tikai planēju un atceros pagātni. Skumji. Skumji.
Vai tad tagadnē nav nekā, par ko sapņot, ko?

Uzliku uz acīm brilles, saņēmu matus ar sprādzi un izliekos pati sev mazliet citādāka. Gulēt negribu. Nevaru, nomoka sapņi un domas par kaut ko, uz ko vai nu vēl mūžību jāgaida, vai pāragri jāviļas, vai kaut kas vairāk jādara, lai panāktu. Es nevaru darīt! Es izgāzīšos! Bailes no izgāšanās ir pašas sliktākās. Tādām nevajadzētu, nedrīkstētu būt. Bet ir. Un ko lai dara, ja ir?
Kā lai atrod? Neatrod, pats atnāks. NO KURIENES?

– Tevis nav, –
es teicu Budam.
– Protams, ka nav, –
viņš atbildēja.
Es sāku izzust
kā cukurs tējā.
Viņš teica:
– Skaties, tītenis
vijas ap ķirsi.
Tītenis ir,
un koks ir.

/Inguna Jansone/

pavasarī!

2010-03-25T13:43:00.001+02:00

Saulesbrilles - checked!, gumijas zābaki - checked!, plats smaids sejā - checked!

PAVASARI, ESI LAIPNI LŪGTS MANĀ NAMĀ!

Vakarnakt sapņoju par to, ka visapkārt viss zaļš, klaiņoju saulītē pa Rīgu un visus, visus, VISUS satieku pa ceļam. Pamodos, paskatījos ārā pa logu, mazliet nopūtos, tad saņēmos un nosūtīju visu savu zaļo noskaņojumu arī kokiem, puķēm un zālei, baltā aploksnē. Būs, būs – būs viss, ko vēlos, tikai noticēt, tikai nezaudēt, tikai neaizmirst pasmaidīt.

Nacionālā teātra zaļais jumts vien klaigā: „Pavasaris, pavasaris!” un tā visu ziemu…
Bet ziemas vairs nav. PAVASARIS!

Dienas aiziet, dienas aizskrien, nupat jau būs pavasara brīvlaiks (PAVASARIS!), atzīmes sapelnītas, gandrīz visas pavasarīgi zaļas – nav nemaz tik traģiski, kā likās – gaidu patlaban 3.45, lai ietu uz forumcinemu, pēc piecām minūtēm mani no šejienes raidīs ārā. Šejiene? Skolas bibliotēka, kur tad nu vēl.

Nē, es jau neko, tikai gribēju Tev pavasari novēlēt!
Nu tad.

VĒLU TEV PAVASARI, MĪĻAIS LASĪTĀJ!

Tava Lote.

ķersim, ķersim, kamēr noķersim? AR JAUTĀJUMU uz kuru TEV jāatbild!

2010-03-11T12:32:00.004+02:00

Suns Funs ķēra vēju. Es neķeru vēju, es ļauju vējam skriet un aizskriet, noskatos vien pakaļ un priecājos. Manai īsajai frizūrai vējš nudien ļoti patīk, tā danco ar vēju man pa galvu un aizdancojas regulāri man acīm priekšā... un ir labi. Tas ir, nav slikti.

Bet ko tad es ķeru?

Es ķeru stāstus, kurus uzrakstīt, un sauli, ķeru brīvdienas un vēlmi strādāt.

Bet ar to visu jau arī tā pat kā ar vēju.

KO ĶER TU?

un diena sākās.

2010-03-10T12:39:00.001+02:00

Diena sākās, jā. Sākās ar skatu uz māšeli uz grīdas savā istabā, apdullušu celšanos un steberēšanu uz dušas pusi. Pēc dušas nācās māšeli pabīdīt malāk savā gultā, lai pati atrastu vietu un palasītu sev rīta skumjo pasaku par Billi. Mīlu Billi. Jaukā, mazā draudzene. Kad bērnībā lasīju, zināju, ka ja es viņu pazītu, es ar viņu ļoti draudzētos un par ļēvuru nekādā gadījumā nesauktu, tieši otrādi, samīļotu un uzslavētu.
Un tad jau bija laiks darīt darbus, un tos es arī darīju, ar datoru klēpī. Un mazliet izklaides. Un tad mazliet steigas, superīgās žaketes apvilkšana, solis ārā un AK, zilas debesis un balti mākoņi, gaiša saulīte un silts, tik silts sirsniņā un ārā, visur!
Es dievinu zilas debesis. Vēl atliek tikai mazdrusciņ tam sniegam nokust, pavasara plūdiem tikt pāri un uz URRĀ! Nāks jau vasara ar draugiem, riteņbraukšanu, smiekliem, forumiem, tikšanos parkā uz soliņa, kur silts, kleitām un kurpēm.
Zābaki grauž. Kājas.
Un vēders rūc. EJTUNOSTKĀRŪC! Jo naudas atkal nav, sēžu un baroju sevi no uzrakstītiem vārdiem, uz kuriem kauns pat skatīties, jo tik bezjēdzīgi, muļķīgi...
Un tomēr. Uzdāvini vēstuli, uzdāvini apskāvienu, uzdāvini vasaru!

pirmdiena.

2010-03-08T15:25:00.003+02:00

~*~*~*~*~*~*~*~

Sēžu draugos, lasu viedokļus, rakstu savus, saprotu, cik skaista ir dzīvīte, cik skaisti ir cilvēki man apkārt, cik brīnišķīgi ir elpot, redzēt, sajust un smieties.

Zini, zini?

Man apkārt ir cilvēki, kuri iedvesmo!

Ar visu svešo zāli.

~*~*~*~*~*~*~*~

Es te biju.

Caur saulainām tālēm sēdēju iekalta savā akmens tronī un saglabāju stāju pāri visam. Aizvērtām acīm, lai neredzētu to visu, ko itin kā kārojas. Jo nekārojas jau.

Citi nostāda to savu zāli zaļāku pār citām un auro pār kalniem un lejām: Vai, vai, te tik zaļa zāle, te tik labi un silti kā nekur! Un tas jau domāts tikai pašam, lai pasaule redz, cik pašam labi, bet blakus karalistē sēžu es uz sava akmens troņa un padzirdu – uhh, ahh, ak tad tur zāle zaļāka, debesis zilākas un putniņi skaļāki? Es arī gribu! Es arī gribu tādu zāli!

Noticu uz vārdiņa.

Un tad plēšos kā traka uz kaimiņu pusi, dauzos pie mūra vārtiem, lūdzos, spēlēju teāteri, smīdinu, izklaidēju, krītu pie kājām, zemojos un visādi citādi sevi apkaunoju, lai tikai ielaiž iekšā.

Un, kad nu reiz ietieku iekšā, saprotu. Jā, nu jā, tā zāle te zaļa un tāda un šitāda, bet pa manai gaumei tik un tā nav, tāpēc arī pie manis nav augusi un ij nevajaga. Bet, atskatoties uz savu karaļvalsti – rūgtums.

Kamēr plēsos uz to labāko vietiņu svešumā, mana zāle – mana mīļā, labā, viszaļākā zālīte ar viszilākajām debestiņām! – nokaltusi.

Nokaltusi.

Tāpēc nē. Nē un nē, es sēžu savā akmens tronī, aizveru acis un sildos.

Toties ciemos... ciemos taču aiziešu? Ja laiž. Nelūgšos. Mana zāle tik un tā zaļāka. Sveša zāle rūgta.

Rūgta gan.

~*~*~*~*~*~*~*~

Tu uzķer, tu saproti?

tālie sapņi.

2010-03-04T14:04:00.004+02:00

Jau atkal mizā rievainā

Kāds sirdi griež un bultu,

Zem bērza zara līganā

Klāj sūnās kāzu gultu.

Viss nāk un aiziet tālumā,

Viss nāk un aiziet tālumā.

Un sākas viss no gala.

Isn't if funny how day-by-day nothing changes, but then when you look back, everything is different?

Tās nebija vēstules kaijām, kuras neprot lasīt. Tie nebija saucieni tukšumā. Tā nebija vientulība. Tā nebija eksistence. Tā bija dzīve. Cilvēka lielā, nozīmīgā, svarīgā dzīve, kuru tik daudzi tā noniecina, saka par mazu un nenozīmīgu esam.

Ar mani notika dzīve.

Un tas bija brīnišķīgi.